06.04.08.
« previous entry | next entry »
Jun. 15th, 2009 | 12:10 am
Kurš vairs var saskaitīt tās laimīgās dienas?
Kopā apmeklējām festivālus. Sēdējām no baļķiem uzslietā balkonā. Zālīte un skūpsti.
Kopā devāmies pirkt apakšveļu. Viņai bija laba gaume.
Kopā krāsojām Warhammer figūriņas.
Mūsu gada jubilejā „Čilli picā” sapņojām par kāzām un bērniem. Viņa bija pirmā ar kuru nopietni apsvēru domu precēties.
Apciemojām viena otru. Sildījāmies un masējām viena otrai muguru – ar rokām vai kājām.
Divas spīganas ar vieniem spārniem, ko dalīt.
Man nepatīk vārds „lesbiete”, šo vārdu tik daudzi ir novazājuši netīru. Lai mūsu aizgādne Sapfo dod mums padomu!
Bet visu patieso un plaukstošo janvāra vēji aizpūta prom.
Tagad ir vasara un ziedi jau ir atvērušies. Es gribēju Ievu, līdz tai baltajai dienai...
***
Anetes attiecības ar Ievu jau vairākus mēnešus nevarēja saukt par stabilām. Te ilgas un mīļums, te atsalums uz vairākām nedēļām. Telefons vairs tik bieži nezvana, bet ja atnāk īsziņa.... atkal saldais izlīguma sekss, pēc kura atliek vien jautāt sev pašai: „Vai aplis nekad nenoslēgsies?”
Vienā brīdī cilvēks saprot, ka vienīgais, kas satur kopā attiecības ir ieradums būt kopā. Neizpratne pārņem mūsu prātus. Kā var tik ilgi būvēt attiecības, atdod sevi visu partnerim un tad vienā mirklī viss sagrūst Tavu acu priekšā?
Tagad Anete var rīt savas asaras kā ripas.
Vai arī saulrietā pastaigāties, pa klusu pilsētu.
Galvu nodūrusi Anete devās uz mājām. Savā dzīvoklī viņa vairs nespēj palikt viena, bet nevarēja arī pamest istabas uz ilgu laiku. Anete cer, ka varbūt Ieva tomēr atnāks ciemos. Katru dienu, stundu pa stundiņai cer, ka viņu kāds apciemos. Vienu satikšanos ar Ievu ir vērts gaidīt kaut mēnešiem ilgi. Nav svarīgi vai Anete satiks Ievu savos apskāvienos vai jau kopā ar kādu citu.
Satiekot Ievu var just, ka Tu dzīvo. Tu nestāvi uz vietas. Tu jūti,ka Jūs abas vēl esat šajā pasaulē. Protams, šī sajūta saglabājas tikai uz mirkli...tad Anete saprot, ka nekam nav lemts turpināties. Laiks apstājās, aiziet vientuļa diena pēc dienas, līdz nākamajai cerību sekundei.
Mājupceļš turpinās.
Bija vējains jūnija sākums un pūkas no kokiem krita kā sniegs pār tukšajām ielām.
Vasaras sniegā ietinusies, Anete vēroja balto asaru deju.
Un visa šī harmonija un dzīvības aplis nomierināja meiteni. Viņa izslēdza MP3, kurā skanēja dziesmas, kas atgādināja kopā pavadītos mirkļus ar mīļoto, viņa klausījās vējā un trīsēja. Anetei nebija auksti, tikai ļoti, ļoti sevis žēl.
Skaistais izmisums.
Vasaras sniega burvība Anete pamana sev sekojam baltā, kuplā kāzu kleitā tērptu parādību. Sieviete ar gaiši ziliem matiem pāri mugurai. Viņas seju aizsedz plīvurs, kuru sieviete noņem tikai tad, kad ir panākusi meiteni. Nekas cits Aneti nepiesaista vairāk, kā sievietes melnās acis, kas zvalgo nedabiskā spīdumā, bet šis skatiens meiteni nebiedē.
Caur koku lapām ieplūst Ziemeļu vējš un čukst meitenei ausī: „Sniega Karaliene.”
Sniega karaliene smaida.
„Anete. Tevi taču tā sauc vai ne? Klausos, ko es Tev stāstīšu.
Eņģelis atlidoja pie manis un uzdāvināja man ledus rozi. Viņš teica, ka šī roze ir veidota no mīlas asarām, ko lējusi kāda meitene. Tās bija Tavas asaras, kas sasaldētas ledus rozē,” karaliene pasniedz Anetei ledus rozi, kas par spīti vasaras karstumam neizkusīs nekad. Sāpju asaras var izkausēt vien Ievas skūpsts.
„Nedzīvo pagātnē, Anete. Tā bija skaista, bet tā vairs ir tikai ledus roze Tavās rokās. Tavā priekšā ir balta lapa. Ir bailīgi doties uz priekšu vienai, bet tagad Tev ir iespēja sākt visu no jauna. Piešķirt baltajai lapai pilnīgi citas krāsas. Tev jau sen attiecības nenesa nekādu prieku. Ir viegli dot padomus kādam no malas, bet vai grūtāk ir dzīvot uz priekšu?” Sniega karaliene saka. Anete novēršās no skaistās sievietes.
„Es negribu vairs mīlēt kādu citu, Sniega karalien,” teic Anete, „viņa bija...pats ideāls.”
Sniega karaliene apskauj meiteni.
Lēni atpogā Anetes blūzīti.
Ar nagiem noglāsta muguru, meklējot krūštura āķīšus.
Anete ievelk elpu,
Sniega karaliene noskūpsta Anetes krūtis un sasaldē viņas sirdi.
Kopā apmeklējām festivālus. Sēdējām no baļķiem uzslietā balkonā. Zālīte un skūpsti.
Kopā devāmies pirkt apakšveļu. Viņai bija laba gaume.
Kopā krāsojām Warhammer figūriņas.
Mūsu gada jubilejā „Čilli picā” sapņojām par kāzām un bērniem. Viņa bija pirmā ar kuru nopietni apsvēru domu precēties.
Apciemojām viena otru. Sildījāmies un masējām viena otrai muguru – ar rokām vai kājām.
Divas spīganas ar vieniem spārniem, ko dalīt.
Man nepatīk vārds „lesbiete”, šo vārdu tik daudzi ir novazājuši netīru. Lai mūsu aizgādne Sapfo dod mums padomu!
Bet visu patieso un plaukstošo janvāra vēji aizpūta prom.
Tagad ir vasara un ziedi jau ir atvērušies. Es gribēju Ievu, līdz tai baltajai dienai...
***
Anetes attiecības ar Ievu jau vairākus mēnešus nevarēja saukt par stabilām. Te ilgas un mīļums, te atsalums uz vairākām nedēļām. Telefons vairs tik bieži nezvana, bet ja atnāk īsziņa.... atkal saldais izlīguma sekss, pēc kura atliek vien jautāt sev pašai: „Vai aplis nekad nenoslēgsies?”
Vienā brīdī cilvēks saprot, ka vienīgais, kas satur kopā attiecības ir ieradums būt kopā. Neizpratne pārņem mūsu prātus. Kā var tik ilgi būvēt attiecības, atdod sevi visu partnerim un tad vienā mirklī viss sagrūst Tavu acu priekšā?
Tagad Anete var rīt savas asaras kā ripas.
Vai arī saulrietā pastaigāties, pa klusu pilsētu.
Galvu nodūrusi Anete devās uz mājām. Savā dzīvoklī viņa vairs nespēj palikt viena, bet nevarēja arī pamest istabas uz ilgu laiku. Anete cer, ka varbūt Ieva tomēr atnāks ciemos. Katru dienu, stundu pa stundiņai cer, ka viņu kāds apciemos. Vienu satikšanos ar Ievu ir vērts gaidīt kaut mēnešiem ilgi. Nav svarīgi vai Anete satiks Ievu savos apskāvienos vai jau kopā ar kādu citu.
Satiekot Ievu var just, ka Tu dzīvo. Tu nestāvi uz vietas. Tu jūti,ka Jūs abas vēl esat šajā pasaulē. Protams, šī sajūta saglabājas tikai uz mirkli...tad Anete saprot, ka nekam nav lemts turpināties. Laiks apstājās, aiziet vientuļa diena pēc dienas, līdz nākamajai cerību sekundei.
Mājupceļš turpinās.
Bija vējains jūnija sākums un pūkas no kokiem krita kā sniegs pār tukšajām ielām.
Vasaras sniegā ietinusies, Anete vēroja balto asaru deju.
Un visa šī harmonija un dzīvības aplis nomierināja meiteni. Viņa izslēdza MP3, kurā skanēja dziesmas, kas atgādināja kopā pavadītos mirkļus ar mīļoto, viņa klausījās vējā un trīsēja. Anetei nebija auksti, tikai ļoti, ļoti sevis žēl.
Skaistais izmisums.
Vasaras sniega burvība Anete pamana sev sekojam baltā, kuplā kāzu kleitā tērptu parādību. Sieviete ar gaiši ziliem matiem pāri mugurai. Viņas seju aizsedz plīvurs, kuru sieviete noņem tikai tad, kad ir panākusi meiteni. Nekas cits Aneti nepiesaista vairāk, kā sievietes melnās acis, kas zvalgo nedabiskā spīdumā, bet šis skatiens meiteni nebiedē.
Caur koku lapām ieplūst Ziemeļu vējš un čukst meitenei ausī: „Sniega Karaliene.”
Sniega karaliene smaida.
„Anete. Tevi taču tā sauc vai ne? Klausos, ko es Tev stāstīšu.
Eņģelis atlidoja pie manis un uzdāvināja man ledus rozi. Viņš teica, ka šī roze ir veidota no mīlas asarām, ko lējusi kāda meitene. Tās bija Tavas asaras, kas sasaldētas ledus rozē,” karaliene pasniedz Anetei ledus rozi, kas par spīti vasaras karstumam neizkusīs nekad. Sāpju asaras var izkausēt vien Ievas skūpsts.
„Nedzīvo pagātnē, Anete. Tā bija skaista, bet tā vairs ir tikai ledus roze Tavās rokās. Tavā priekšā ir balta lapa. Ir bailīgi doties uz priekšu vienai, bet tagad Tev ir iespēja sākt visu no jauna. Piešķirt baltajai lapai pilnīgi citas krāsas. Tev jau sen attiecības nenesa nekādu prieku. Ir viegli dot padomus kādam no malas, bet vai grūtāk ir dzīvot uz priekšu?” Sniega karaliene saka. Anete novēršās no skaistās sievietes.
„Es negribu vairs mīlēt kādu citu, Sniega karalien,” teic Anete, „viņa bija...pats ideāls.”
Sniega karaliene apskauj meiteni.
Lēni atpogā Anetes blūzīti.
Ar nagiem noglāsta muguru, meklējot krūštura āķīšus.
Anete ievelk elpu,
Sniega karaliene noskūpsta Anetes krūtis un sasaldē viņas sirdi.