miya's piezīmes

4/6/08 01:36 am
Ir jācīnās,ir. Ja tā turpināsies, bail iedomāties, kas būs pēc gadiem 5-10. Iespejams, manis vairs nebūtu.
Bet es gribu būt.
Jāiemācās nebūt tik sasodīti perfektai. Pārkārtot visu. Atļaut sev pielaist kļūdas, jo kļūdīties ir cilvēcīgi. Mīlēt sevi. Nedarīt sev pāri. Saprast, ka uz pasaules pati sev es esmu svarīgākais cilvēks, kura dzīvi es šobrīd izniekoju.
Negribu no savus labākos gadus pēcāk atcerēties kā draudzēšanos ar balto draugu.
It kā jau neskaitāmas reizes to apsolos sev, bet nu redz kā tas dzīvē notiek..
Vides maiņa palīdz, tas gan. Kad esmu prom no mājām, ir labāk. Bet cik tad var bēgt un bēgt prom? Tas viss tik un tā ir manī un velkas līdzi jau gana ilgu laiku. Tikt pāri.
4 hššš hššš

4/4/08 11:44 pm
Disco cepumi, ābolkūka, biezpienkūka, čipšu paka, 2 šokolādes batoniņi.
Viens divi- manā mutē/vēderā. Trīs četri- jau laukā.
Jēgas nekādas. Prātiņ, nāc beidzot mājās, lūdzu.
Nav spēka..
0 hššš hššš

3/31/08 08:32 am
( bilde )
0 hššš hššš

3/30/08 11:22 pm
Šis ir par mani. Viena žurnāliste rakstīja rakstu un palūdza mani padalīties pieredzē, emocijās. Padalījos cerībā, ka skats no malas palīdzēs. Bija arī ārstes komentārs. Kad vēlāk lasīju publikāciju, asaras ritēja pār vaigiem. Palīdzēja tiešām kādu brīdi, bet tagad atkal jau..

( stāsts )
2 hššš hššš

3/30/08 09:18 pm
Un tagad man pienāktos pļauka sejā. Nē, kārtīgs belziens drīzāk. Bļe! Izlielījos, ka 4 dienas kā pūkaina princese dzīvoju. Lidinos pa mākoņiem, viss labi. Ha! Stulbene, idiote, aitasgalva.
3 burkāni, 2 āboli, 40g siera un 400g šokolādes. Un sveiciens podam.
Tagad sev tik pretīga. Līdz riebumam.
Bet rīt atkal modīšos it kā nekas nebūtu noticis. Un ar domu, kaut izturētu bez vemšanas.
Un tā līdz apnikumam.
Nav spēka. Un visam zūd jēga.
4 hššš hššš

3/30/08 07:45 pm
Esmu kārtīgi paēdusi plus vēl uztrāpījos šokolādei. Un tagad gribas iet uz wc un veikt ierastās darbības- 2 pirkstu kombinācija un atkal viegluma sajūta..
Bet nedrīkst. Es neiešu. Nē. Jo pēc tam aizies atkal uz ilgu laiku.
Man nav spēka. Katra diena iesākas ar domu- lūdzu, dodiet spēku izturēt vēl vienu dienu bez vemšanas.
Tas ir briesmīgi un to es nenovēlu nevienam.
Dodiet spēku un veselo saprātu.
0 hššš hššš

3/30/08 03:29 pm
Turos jau 4to dienu un tas ir daudz. Taču ir otrs bet.
Jūtu, ka pirms nedēļas pirktais xs mētelītis paliek par lielu. Nu jā, manas galējības- vai nu ēdu daudz un no tā visa atbrīvojos, vai arī ēdu ļoti maz/praktiski neko. Bet pamazām es ceru, ka man izdosies atkal draudzēties ar ēdienu.
Šodien staigājot pa āru redzēju tik daudz ģimeņu ar maziem bērniņiem, kopīgas pastaigas, iepirkšanās, pīlīšu barošana.. es arī to visu gribēšu. Tāpēc man jāēd normāli, veselīgi un bez nekādām vemšanām. Sports, aktivitātes, bet ne atbrīvošanās no ēdiena. Jau tā esmu sevi sačakarējusi, jo man atkal nav mēnešreižu, kas patiesībā ir svarīgs process sievietes organismā. It kā dzeru vitamīnus, bet nekā. Mazliet biedē. Tāpēc jāēd. Šodien pat tāpēc ēdu vistas fileju, ko tik sen nebiju likusi mutē. No gaļas vispār biju atteikusies, bet laikam nedrīkst.
Vakar gribējās ko saldu, piemēram, kādu cepumu. Bet nedrīkst. Jo es nemāku ēst. Ar vienu nekad nepietiek. Vienam seko vēl viens, tad otrs, tad puspaka un pēc tam visa paka. Un tad sveiciens podam un asarainas acis. Tāpēc labāk nē, nē, nē. Smagi, bet jānoturas. Tikai tā es šo cīņu varu izcīnīt.
12 hššš hššš

3/28/08 08:19 am
Vakardiena izdevās. Ar ēdienu, bet bez vemšanas. Varu uzsist sev uz pleca.
Citam tas neizsaka neko. Tam, kas pats to piedzīvojis, ir skaidrs, ka tas ir solis uz augšu. Un tā arī šodien. Ar katru dienu tuvāk veselībai. Un normālai domāšanai.
0 hššš hššš

3/27/08 08:03 pm
Atceroties pēdējās pāris dienas, pārņem pretīgums pret sevi. Kā ko tādu vispār var darīt? Bet var. Un kā vēl var. Ja kāds no maniem tuvajiem to zinātu.. ja vien. Bet nezina. Un nav pat aizdomu. Jo viņai (man) taču neesot problēmu. Man! Ha! Ja viņi zinātu.. nemaz ne tāda meitene, kas smaidīga noraugās oranžajā portālā, bļin.
kam, kam tas vajadzīgs? kam vispār tas viss, ko daru, ir vajadzīgs?
tukšums.. tikai viens liels tukšums iekšā, kas mākslīgi tiek aizpildīts ar ēdienu un tūlīt pēc tam atkal radīts no jauna.
bet es taču gribu dzīvot.. nu tā pa īstam.
tācu laikam tas viss ir jāizdzīvo, jāiziet cauri visiem šitiem mēsliem, lai būtu kaut kas. varbūt tas ir mans lielais dzīves pārbaudījums. Tikšu vai netikšu tam cauri. bet es iziešu tam cauri. veiksmīgi. saku sev skaidri. un kaut kas būšu.
viss, punkts. kā āmen baznīcā.
nekādu vemšanu, nekādu asaru. nekādu rētu uz labās rokas.
neviens un nekas šajā pasaulē nav tā vērts, lai es tā spēlētos ar savu veselību, organismu un pat dzīvību.
neviens nav to sāpju vērts, ko es pati sev nodaru. neviens un nekas.
es esmu sev. man ir jācīnās un jātiek tam pāri. sevis un neviena cita dēļ. SEVIS!!!!
būt īstai un patiesai. beidzot.
nospļauties par ideāliem. jo tādu nav.
būt sev pašai. no sirds. īstai. un dzīvai.
noticēt sev. piepildīt sevi ar visu pasauli, nevis ēdienu.
neslēpties, bet parādīt sevi. pieteikt pasaulei- hei, te nu es esmu!
Sākums jaunai man. Krāsainai, spilgtai, pamanāmai. Dzīvespriecīgai, enerģijas pilnai, patiesai, dabīgai, īstai. Neviltotai. ar prieku un asarām. ar laimi un bēdām. bet no sirds patiesai. pārliecinātai par sevi un drošai. Fantastiskai un brīnišķīgai. Laimīgai. Tai, kura mīl sevi tādu, kāda viņa ir. Tai, kura neseko mākslīgiem ideāliem, bet rada savus. īstus un patiesus. tai, kura IR!
Spožai. Nesalaužamai.stiprai un drosmīgai. Tādai, kura cīnīsies un nepadosies.katru turpmāko dienu.
0 hššš hššš

3/27/08 07:50 pm
Šodiena veiksmīga. Pēc pēdējo dienu vemšanas maratona neesmu vēmusi. Pārdomāju daudz un dikti. Cīnīšos.
Ēdusi minimāli. Tagad kādu laiku centīšos attīrīt organismu no visiem mēsliem. Daudz tējas, ūdens, paniņas un klijas. Galvenais atkal iesākt un tad jau aizies. Bet ne vairs tik drastiski, lai nav otrs grāvis- anoreksija, līdz kurai ir mazs solis. Tās tīklos var nemanot iepiņķerēties, taču vaļā tikt- nepavisam ne viegli. Jāiemācās mēra sajūta. Un neiegrožot sevi pārlieku, lai nav jākrīt atkal pārēšānās/vemšanas lokā.
Es tikšu galā. Jātiek!
Gāju garām bērnudārzam, kur spēlējās bērni. Viņu jaukie smiekli, sniega kaujas, mīļās sejiņas.. Es arī gribēšu sev bērniņu. Savu. Tāpēc tagad ir jāuzvar. Domāt uz priekšu.
Taču runa jau neiet par kg, bet par pašapziņu, kura šobrīd man ir ļoti zema. Un tie kg jau ir tikai kā aizsegs. Apsēstība. Kaut kas, ko es pati varu noteikt un kotrolēt. Vismaz to.
Jāveido sevi no jauna. Jāmācās draudzēties ar ēdienu. Jāsaprot, ka tas ir mans draugs un enerģijas avots. Ka no tā nav jābaidās, tikai jāiemācās būt draugos. Labos un veselīgos draugos.
Jāmaina sava notrulinātā domāšana. Faking grūti. Taču šodien ir izdevies. Un lai arī pārējās dienas būtu tādas kā šodiena.
Dzīvot. Dzīvot! DZĪVOT..
0 hššš hššš

sākums
3/27/08 12:42 am
Būtu lieki tagad censties teikt- viss, ar šodienu sāku. To sākumu bijis ir neskaitāmi daudz, bet kā redzams pēc pēdējām dienām, turpinājums nav biji ilglaicīgs.
Bet varbūt šis man var palīdzēt. Patiesa un atklāta dienasgrāmata sev. Neslēpjot neko.
Tātad skaļi jo skaļi- atzīstu, ka man ir bulīmija. Domāju, ka tas liekus paskaidrojumus neprasa.
Smagi. Un sāpīgi. Man pašai.
Jau krietnu laiku. Periodiski tieku ar to galā. Bet, kad liekas, ka viss uzvarēts, še tev!
Varbūt jāiet pie ārsta, nezinu. Neko jaunu nepateiks. Teorētiski es visu zinu, bet praktiski- ui, ui, ui kā pieklibo.
Es vēl esmu gana jauna, visa dzīve nupat tikai sākas. Bet es? Es to tikai sačakarēju. Paši labākie gadi un jau sačakarēta veselība un sačakarēta domāšana. Sapistas smadzenes, kā teiktu mana bijusī kolēģe. Kaut kādi mistiski Cosmopolitan standarti un galvā skanošā doma- Tu nedrīksti būt resna.
Bet es taču tāda neesmu. Ja vien XS izmēru mēs uzksatām par pārāk lielu.
Varbūt vaina ir tā, ka man neiet attiecību jomā. Un šo tukšumu aizpildu ar ēdienu. Un pēc tam atkal atbrīvojos no tā. Un reizēm tas sagādā patiesu baudu. Tā sajūta- pārpilnība un pēc tam atkal tukšums. Izklausās slimi. Bet tiem, kas ar to nav saskārušies, to nesaprast.
Perfekta līdz riebumam. Kopš bērnības. Prasības no apkārtējiem un pašai pret sevi. Augsta latiņa it visā, ko daru. Un pats galvenais, kā izskatos.
Nekad ģimenē neesmu dzirdējusi vārdus- Tu esi skaista. Vienmēr tikai- tev jābūt tādai un šitādai; tev jādara tas un tas; kāpēc tu nevari būt tāda kā viņa.
Un man likās, ka neesmu pietiekami laba. Atradu ideālu, kādai man jābūt. Tievu jo tievu. Un doma- man jābūt tādai.
Anorektiskas izpausmes neilgi pirms skolas beigšanas- lidojuma sajūta, ka ar katru dienu paliec arvien tievāka un visas drēbes krīt nost. Muļķīgs smaids un noraidošas atbildes par to, vai ievēroju diētu. Kur nu! Mācēju un joprojām māku lieliski tēlot. Nevienam ne mazāko aizdomu. Un tas īstenībā sāp. Ka pat tava ģimene neredz, kas ar tevi notiek. Bet gribas ar kādu parunāt. Lai pažēlo un sapurina. Aiz rokas paņem un aizved pie ārsta. Kuat vai ar varu. Uz Lietuvu, uz klīniku, kur ārstē meitenes tādas kā es.
Gribu būt vesela reizi par visām reizēm. Atgūt normālu domāšanu, nevis tikai kcal cipariņus prātā. Dzīvot. No visas sirds. Johaidī, mana dzīve tikai sākas. Un es negribu to izniekot. Gribu savu ģimeni, izsapņotās kāzas un māju. Karjeru.. mīlestību, draugus. Smaidu ik dienas.
Nevis to seju, kas raugās pretī spogulī pēc kārtējās vemšanas reizes. Sarudātās acis, sāpošie mutes kaktiņi un nobrāztā labā roka. Strauji sitas sirds. Drebuļi.
Rīt atkal jauna diena. Tāda pati kā visas vai citāda? Tas tev pašai, mīļā, tagad jālemj. Tagad vai nekad. Reizi par visām reizēm.
Ceļš ejams garš un grūts. Parādi reiz savu agrāko mērķtiecību un spītu. Pierādi, ka tu to vari. Parādi fuck you tai bulīmijai. Tu to vari. Esi stipra. Meklē atbalstu, ja netiec galā. Kaut vai to pašu psihoterapeitu. Galvenais, lai zini, ka neesi viena šajā cīņā. Šoreiz tev ir jāuzvar. Otrā vieta te nederēs. Pirmā un bez atkāpēm.
Tiek dots starts. Līdz finišam tālu. Bet ne neiespējami. Lēnām, kaut vai gliemeža tempā. Bet pavisam.
Starts!
16 hššš hššš

Jaunākus pukstus