miya's piezīmes

5/9/08 08:27 pm
Vairs neuzstādu mērķus tā ilgtermiņā, bez atkāpēm. Nē, nu ir jau tie lielie mērķi arī, bet kas attiecas uz šo visu, tad tas netiek kategorizēts. Saprotu, ka tā arī ir bijusi mana lielākā kļūda. Ka es pārāk kategoriski nospraužu kaut kādas robežas. Piemēram, sakot, ka viss, tā bija pavisam pēdējā reize. Nu bet takš saprotu, ka pavisam ne. Ka tas jāpanāk palēnām. Neteikt, ka turpmāk viss ies pa diedziņu. Vienkārši dzīvot šodienā. Šodien un tagad. No dienas uz dienu. Un justies labi dienas beigās, aizejot gulēt ar apziņu, ka neesi nodarījusi sev pāri un neesi velti izniekojusi laiku tupot vannasistabā. Justies labi, ka ēdiens nenomāc tevi. Ka pamazām tas daudz maz kļūst atkal par draugu.
Justies mierīgi. Un pasmaidīt pa īstam. Tā silti. Sev. Par spīti tam, ka pasaule riņķo arvien straujāk. Bet manī pamazām ienāk miers. Es ticu, ka būs labi.
0 hššš hššš

5/8/08 11:01 pm
Esmu apēdusi tagad (ak, svētās šausmas, pirms gulētiešanas! :D ) 3 auzu cepumus un 2 gab. melnās šokolādes. Citkārt būtu atmetusi ar roku un izēdusi visu cepumpaku un nolikvidējusi visu lielo šokolādes tāfeli. Un pēc tam.. pēc tam jau tas ir cits stāsts.
Bet šovakar man vairāk nevajag. Pietika un ir labi. Es neesmu pelnījusi to vājprāta sevis mocīšanu.
2 hššš hššš

5/8/08 10:55 pm
Grāmata "Skaistā jūra". Man, divdesmitgadniecei, sākumā šķita, nu kas tā par grāmatu. Teikums pa teikumama - tik daudz manis pašas. Pat asaras nobira, jo tik dzīvi, gluži kā pašas dienasgrāmata, tikai mazliet savādāka (grāmatas varone aizdzīvojās līdz anoreksijai, taču man te pavisam otra lieta).
Kaut kā pārvērtēju tās lietas sevī un ap sevi. Tik ļoti bail pazaudēt to, ko sauc par dzīvi.
0 hššš hššš

4/20/08 01:00 am
Gribu būt tā meitene bērnu dārzā, pirmajās klasēs un lauku vasarās. Kurai bija diži vienalga, ko par viņu domā, kura bija viņa pati. Bet tad viņai sāka mācīt, kā ir jāuzvedas PAREIZI. Bet kas, pie velna, ir tas pareizais? Tas, kas esmu tagad? Pfff..
Tā meitene, kura basām kājām skrēja pa pļavām, ņēmās pa dārzu, zemi, laukiem un mežiem.. kura augu dienu dzīvojās pa āru, draudzējās ar lauku mājas dzīvniekiem, dzēra lauku pienu un ēda omes ceptās pankūkas ar svaigām zemenēm un nogurusi no svaigā gaisa ātri vien vakaros iemiga, lai no rīta atkal celtos un skrietu ārā. Manas vasaras laukos.
Kur ir palikusi tā meitene?
0 hššš hššš

4/20/08 12:56 am
Stāvēju vannas istabā pie spoguļa, raudzījos savās lielajās acīs un domāju, kurā brīdī tas viss aizgāja tik tālu?
Vai maz ir iemesls, lai tik ļoti sev darītu pāri?
0 hššš hššš

4/11/08 09:41 pm
Reizēm ir bijis tā, ka tas viss notiek nedomājot, nepiefiksējot. It kā tas viss notiktu ar citu cilvēku, nevis tevi pašu. Tāds kā afekta stāvoklis, kad neapzinies, ko dari. Un tad vienā brīdī tu attopies jau vannasistabā, veicot ierastas kustības.
Nē, nē, nē.
Ir jābūt tikai vienam cilvēkam, kas skaidri apzinās, ko dara un uzņemas par to atbildību.
0 hššš hššš

4/11/08 09:32 pm
Gribas ko sasodīti krēmīgu, šokolādīgu, treknu un visādi citādi neveselīgu, lai kaut uz brīdi pazūd tā sajūta. Zināju, ka nav prāta darbs būt kopā vienā pasākumā, pie tam sēdēt pie viena galda un vēl tieši pretī.
Bet nedrīkst. Līdz tam murgam ir tikai viens solis. Un es negribu spert soļus atpakaļ. Tikai uz priekšu, jo tur, aizmugurē, nekā nav. Ir tikai tas, kas priekšā, kas vēl būs.
Gulēt iet arī nevar, jo daudz vēl darāmā. Cerams, ka tie litri augļu tējas mani piepildīs.
0 hššš hššš

4/10/08 12:09 pm
Un es dzeru no krūzītes, kuras iekšpusē rakstīts- today i feel beautiful. therefore i am beautiful. un diena šķiet jauka. par spīti tam, ka nav saules. saule ir manī iekšā.
0 hššš hššš

4/10/08 12:04 pm
Vakar redzēju viņus kopā. Bija grūtāk, nekā man šķita, ka būs.
Un pēc tam ar tādu māksloto smaidu izlikties, ka nu viss taču ir labi.
Kā tad! Nebija vakar labi. Tikai galvenais tas, ka mierinājumu meklēju mūzikā un gulētiešanā nevis konfekšu kastē un wc.
Tiks, tiks tam pāri.
2 hššš hššš

4/10/08 11:55 am
Patiesībā baigi grūti rakstīt divās dienasgrāmatās, bet nu tajā es nevaru rakstīt par to, ko es drīkstu šeit.
Šobrīd ir labi. Maziņš miera periods bez muļķībām. Varbūt to ietekmējušas arī filmas par Āfriku, ko pēdējā laikā esmu skatījusies. Varbūt tas, ka pēc garās dienas ir tik liels nogurums, ka gribas ātrāk iekrist gultā. Varbūt tas, ka sāku saprast, ka gribēšu dzīvot arī vēl pēc daudziem gadiem.

Un patiesībā tā vien tāda bēgšana un slēpšanās vien bijusi. Vieglāk jau ir pieēsties un izvemties nekā cīnīties ar patiesajiem cēloņiem, problēmām. Līdz ar to mana apņemšanās- nebēgt, bet stāties pretī. Ar zobiem, nagiem un ragiem. Par sevi. Tikai un vienīgi par sevi. Jo neviens cits manu dzīvi nedzīvos. Nevienam citam es neesmu tik svarīga kā pati sev.
4 hššš hššš

4/7/08 12:46 pm
Man bija nojausma, kas viņa ir. Manas aizdomas apstiprinājās. Nu ko lai saka, visnotaļ jauka meitene.
Tagad tikai nesākt salīdzināt sevi ar viņu. Es esmu es un viņa ir viņa. Un arī viņš ir tikai cilvēks. Vismaz mana sirds ir mierīga, jo es mēģināju, pateicu viņam. Nu ka nav, tad nav.
Noturēties un nedarīt muļķības. Spēku un drosmi. Uzņemties atbildību par sevi. Nedarīt pāri sev un līdz ar to arī citiem. Spēku un vēlreiz spēku. Un ticību sev, ka šoreiz izdosies.
Ar domu par nākotni. Par meiteni bez..
2 hššš hššš

4/6/08 01:43 am
Un tik ļoti aizkustina tas, ka nepazīstami cilvēki mēģina tev palīdzēt.
Gribas raudāt.
2 hššš hššš