- sākums
- 3/27/08 12:42 am
- Būtu lieki tagad censties teikt- viss, ar šodienu sāku. To sākumu bijis ir neskaitāmi daudz, bet kā redzams pēc pēdējām dienām, turpinājums nav biji ilglaicīgs.
Bet varbūt šis man var palīdzēt. Patiesa un atklāta dienasgrāmata sev. Neslēpjot neko.
Tātad skaļi jo skaļi- atzīstu, ka man ir bulīmija. Domāju, ka tas liekus paskaidrojumus neprasa.
Smagi. Un sāpīgi. Man pašai.
Jau krietnu laiku. Periodiski tieku ar to galā. Bet, kad liekas, ka viss uzvarēts, še tev!
Varbūt jāiet pie ārsta, nezinu. Neko jaunu nepateiks. Teorētiski es visu zinu, bet praktiski- ui, ui, ui kā pieklibo.
Es vēl esmu gana jauna, visa dzīve nupat tikai sākas. Bet es? Es to tikai sačakarēju. Paši labākie gadi un jau sačakarēta veselība un sačakarēta domāšana. Sapistas smadzenes, kā teiktu mana bijusī kolēģe. Kaut kādi mistiski Cosmopolitan standarti un galvā skanošā doma- Tu nedrīksti būt resna.
Bet es taču tāda neesmu. Ja vien XS izmēru mēs uzksatām par pārāk lielu.
Varbūt vaina ir tā, ka man neiet attiecību jomā. Un šo tukšumu aizpildu ar ēdienu. Un pēc tam atkal atbrīvojos no tā. Un reizēm tas sagādā patiesu baudu. Tā sajūta- pārpilnība un pēc tam atkal tukšums. Izklausās slimi. Bet tiem, kas ar to nav saskārušies, to nesaprast.
Perfekta līdz riebumam. Kopš bērnības. Prasības no apkārtējiem un pašai pret sevi. Augsta latiņa it visā, ko daru. Un pats galvenais, kā izskatos.
Nekad ģimenē neesmu dzirdējusi vārdus- Tu esi skaista. Vienmēr tikai- tev jābūt tādai un šitādai; tev jādara tas un tas; kāpēc tu nevari būt tāda kā viņa.
Un man likās, ka neesmu pietiekami laba. Atradu ideālu, kādai man jābūt. Tievu jo tievu. Un doma- man jābūt tādai.
Anorektiskas izpausmes neilgi pirms skolas beigšanas- lidojuma sajūta, ka ar katru dienu paliec arvien tievāka un visas drēbes krīt nost. Muļķīgs smaids un noraidošas atbildes par to, vai ievēroju diētu. Kur nu! Mācēju un joprojām māku lieliski tēlot. Nevienam ne mazāko aizdomu. Un tas īstenībā sāp. Ka pat tava ģimene neredz, kas ar tevi notiek. Bet gribas ar kādu parunāt. Lai pažēlo un sapurina. Aiz rokas paņem un aizved pie ārsta. Kuat vai ar varu. Uz Lietuvu, uz klīniku, kur ārstē meitenes tādas kā es.
Gribu būt vesela reizi par visām reizēm. Atgūt normālu domāšanu, nevis tikai kcal cipariņus prātā. Dzīvot. No visas sirds. Johaidī, mana dzīve tikai sākas. Un es negribu to izniekot. Gribu savu ģimeni, izsapņotās kāzas un māju. Karjeru.. mīlestību, draugus. Smaidu ik dienas.
Nevis to seju, kas raugās pretī spogulī pēc kārtējās vemšanas reizes. Sarudātās acis, sāpošie mutes kaktiņi un nobrāztā labā roka. Strauji sitas sirds. Drebuļi.
Rīt atkal jauna diena. Tāda pati kā visas vai citāda? Tas tev pašai, mīļā, tagad jālemj. Tagad vai nekad. Reizi par visām reizēm.
Ceļš ejams garš un grūts. Parādi reiz savu agrāko mērķtiecību un spītu. Pierādi, ka tu to vari. Parādi fuck you tai bulīmijai. Tu to vari. Esi stipra. Meklē atbalstu, ja netiec galā. Kaut vai to pašu psihoterapeitu. Galvenais, lai zini, ka neesi viena šajā cīņā. Šoreiz tev ir jāuzvar. Otrā vieta te nederēs. Pirmā un bez atkāpēm.
Tiek dots starts. Līdz finišam tālu. Bet ne neiespējami. Lēnām, kaut vai gliemeža tempā. Bet pavisam.
Starts! - 16 hšššhššš
- 4/5/08 04:53 pm
- lidot (no subject)Paslēpta nopūta
- 4/6/08 12:23 am
-
Man pēdējā reize bija vakar..
Paldies par Taviem vārdiem. Tas palīdz. Un lasot Tevis rakstīto, palika tik ļoti savādi. Bail. Žēl sevis. Gribu, gribu būt vesela! Bet nu neizdodas tik labi, kā gribētos.
Ilgākais, cik esmu noturējusies, ir vairāk kā pusgads. Bet redz, atkal jau esmu nokritusi atpakaļ. Viss sākās pirms nu jau vairāk kā diviem gadiem (vienā no ierakstiem vari izlasīt manu stāstu, kā viss sācies un turpinājies). Gana ilgs laiks. Bet vajag, ui kā vajag tikt atkal no visa laukā. Un šoreiz pavisam.
Man tas viss tik ļoti ir saistīts ar emociju pasaulīti. Ar attiecībām. Un tieši ar puišiem. Man ir 20 gadi un nav bijušas attiecības. Līdz ar to savā greizajā prātiņā izsecināju, ka nevienam nepatīku. Bet nevarēju īsti saprast, kāpēc. Tad nu atradu vienu lietu pie kā pieķerties- izskatu. Lūk, pie kā tas ir novedis. Pie tā, ka emocionālo tukšumu aizpildu kā nu mācēdama.
Jā, ir studijas, šādi tādi darbiņi, projekti, kas paņem laiku un sagādā prieku, fiziskas aktivitātes, mana mūža mīlestība-deja, bet tik un tā... tas lauciņš paliek neaizpildīts.
Tik ļoti gribas būt normālai un veselai. Kā citi. Piecelties un nedomāt, vai izturēšu dienu līdz galam nevemjot, ēdot normāli. Ēdot, nevis neēdot.
Man vajag balstu, ar kura palīdzību spert pirmos soļus, bet tik ļoti bail kādam atklāt, uzticēties un lūgt palīdzību. - Reply
- 4/6/08 01:11 am
- lidot (no subject)Paslēpta nopūta
- 4/6/08 01:28 am
-
nu kaut kādi kg jau automātiski pieauga, bet, tagad skatoties, nekas dižs tas nebija. Par lieko svaru jau nu man nevajadzēja sūdzēties. Nezinu, kaut kāds klikšķis bija un atkal aizgāja ciet.
Tu tikko radīji manā sejā smaidu. Paldies par to, par tādiem vārdiem. Tu pateici tā, it kā mani pazītu, it kā runātu ar mani tieši. :)
It kā jau pašai tas viss jau sen skaidri zināms, bet vajag kādu, kas pasaka manā vietā. Nav jau, nav vērts darīt ķeksīša pēc, jo jēgas tāpat nekādas, tikai bail kaut ko nokavēt, nepaspēt, jo laiks paiet tik ātri.
Un jā.. man kaut kā iepatīkas tie, kuriem es nē. Arī šobrīd. Un tas neko labāku nepadara.
Ko Tu man ieteiktu darīt? Tieši tagad un tūlīt? - Reply
- 4/6/08 01:42 am
-
tas labi, ka Tu smaidi, jo tieši tā arī tas ir domāts - tieši tagad es runāju ar Tevi, tikai virtuāli. :)
ko Tu vari darīt? izbaudīt to, kā ir tagad. :) to iemīlēšanās sajūtu (ja pareizi saprotu). pasapņot, pakaifot un tad aizmirst, ja nu tiešām galīgi nespīd, but you just never know.... varbūt tas otrs baidās tāpat kā Tu. ;) iemīlēties vienalga ir forši un, tā vietā, lai skumtu par to, ka nav atbildes, vajag to eiforiju izbaudīt. :) nekas labāks man patlaban nenāk prātā. - Reply
- 4/6/08 01:54 am
-
nespīd, nespīd, tur jau tas āķis. saņēmos un puikam pateicu, ka viņš man dikti kādu laiku jau patīk un tā, bet viņa atbildi jau kaut kā nojautu- ka viņam, protams, patīk cita.
stulbākais jau tas, ka itin bieži nākas viņu satikt, jo mācāmies vienā skolā (labi vismaz, ka ne vienā kursā). tā ka nekādas eiforijas nebūs. jāmet laukā no prātiņa/sirsniņas, bet nesanāk. cenšos, bet.. nu kaut kas dikti velk pie viņa. - Reply
- 4/6/08 01:14 am
-
pārlasīju vēlreiz Tavu ierakstu un secināju, ka tieši tā arī ir.
Tu esi pārāk perfekta. :)
bet Tev tādai nav jābūt, Tu taču arī esi tikai cilvēks. :) - Reply
- 4/6/08 01:29 am
-
tur jau tā lieta. bet es nemāku būt savādāka. :(
skolotājas meita, kurai kopš bērnības ieaudzināts tiekties tik uz augšu, pēc labākā. kura vienmēr ar kādu tikusi salīdzināta. bet kura nekad nav bijusi pati pirmā. - Reply
- 4/6/08 01:54 am
- lidot (no subject)Paslēpta nopūta
- 4/6/08 02:04 am
-
nē, man nav ko mammai pārmest. viņa man ir vismīļākais cilvēks. vienkārši varbūt gribēja, lai bērnam ir pēc iespējas labāk. un salīdzinātājs bija tēvs. no viņa tieši reiz skanēja, kāpēc tu nevarētu būt tāda kā viņa.
varbūt tas man bija veids, kā savā ziņā pievērst uzmanību, jo ģimenes centrā kaut kā vienmēr bija vecākais brālis, es kaut kā paliku ēnā. man nebija problēmu, viss vienmēr kārtībā, līdz ar to interese mazāka. un arī šobrīd neviens nav vēl pamanījis, kas ar mani notiek.
badoties nevajag, ar to jau viss sākas. arī man viss sākās ar ēdiena ierobežošanu, neēšanu. bet nevar jau tā mūžigi. un tad vienreiz nāk noraušānās no ķēdes un neizpaliek pat rīšana (nevis ēšana) nakts stundās. un pēc tam veikla atbrīvošanās. un tad man arī skola bija rokās- ēd, ko gribi, divu pirkstu kombinācija un viss kārtībā. no malas pašai lasot liekas drausmīgi, bet tajā brīdī kaut kā nē. tam jāpaliek pagātnē. jāšķir jauna lapa. pavisam tīra.
dzīvot sev. SEV! - Reply
- 4/6/08 02:12 am
- lidot (no subject)Paslēpta nopūta
- 4/6/08 02:15 am
-
patiešām nezinu. nejūtos gatava viņai ko tādu teikt. viņa nesaprastu, kāpēc tas tā notiek un es viņu ļoti sāpinātu.
- Reply
- 4/6/08 02:21 am
-
jā, visādi var gadīties...
bet varbūt vairāk viņu sāpinātu tas, ka nelūdzi palīdzību. mammas jau vienmēr grib tikai labāk, un kā lai viņa Tev palīdz, ja nezina, ka vajag? viņa taču pat nezina, ka ir iemesls uztraukties, tāpēc arī neliekas ne zinis, nevar pažēlot, pasargāt, samīļot.
bet viss atkarīgs no Tavām sajūtām. ja jūti, ka labāk nevajag - nesaki. un Tu vismaz vari par to runāt šeit. - Reply
- 4/6/08 02:26 am
-
arī taisnība. bet šobrīd vēl nē. visu laiku galvā sēž tas, ka lielas meitenes nečīkst un pašas ar visu tiek galā. varbūt izdosies.
Jā, šeit var teikt visu, kas uz sirds, nebaidoties kādu sāpināt. tikai manas piezīmes. - Reply
- 4/6/08 02:35 am
-
"lielas meitenes nečīkst un pašas ar visu tiek galā" ir PIRMAIS, ko Tev vajadzētu aizmirst. :) visās situācijās tā nedrīkst darīt. es nerunāju tikai par bulīmiju. Tu taču sevi nobeigsi ar tādu attieksmi!
- Reply
- 4/6/08 11:02 am
-
Nokaunos. ;)
gribas jau būt stiprai, bet laikam jau tiešām nevajag tā darīt. jāiemācās pieņemt citu palīdzība. atļauties būt mazliet vājai.
mēs jau neviens neesam supermeni. - Reply
- 4/6/08 03:17 pm
-
tā pat nav vājuma pazīme. lielākoties jau pietiek pat ar pavisam niecīgu palīdzību, ar žestu vai padomu, vai smaidu. tas dod spēku cīnīties tālāk, jo zini, ka neesi viens un ka uz kādu vari paļauties. tā ir laba sajūta, bieži vien ar to pietiek, lai saņemtos. :)
- Reply
- 4/7/08 12:41 pm
-
jā, tā ir. sajūta, ka neesi viens, ka kādam vari uzticēties, un pats galvenais- tevi tiešām saprot.
- Reply