- sākums
- 3/27/08 12:42 am
- Būtu lieki tagad censties teikt- viss, ar šodienu sāku. To sākumu bijis ir neskaitāmi daudz, bet kā redzams pēc pēdējām dienām, turpinājums nav biji ilglaicīgs.
Bet varbūt šis man var palīdzēt. Patiesa un atklāta dienasgrāmata sev. Neslēpjot neko.
Tātad skaļi jo skaļi- atzīstu, ka man ir bulīmija. Domāju, ka tas liekus paskaidrojumus neprasa.
Smagi. Un sāpīgi. Man pašai.
Jau krietnu laiku. Periodiski tieku ar to galā. Bet, kad liekas, ka viss uzvarēts, še tev!
Varbūt jāiet pie ārsta, nezinu. Neko jaunu nepateiks. Teorētiski es visu zinu, bet praktiski- ui, ui, ui kā pieklibo.
Es vēl esmu gana jauna, visa dzīve nupat tikai sākas. Bet es? Es to tikai sačakarēju. Paši labākie gadi un jau sačakarēta veselība un sačakarēta domāšana. Sapistas smadzenes, kā teiktu mana bijusī kolēģe. Kaut kādi mistiski Cosmopolitan standarti un galvā skanošā doma- Tu nedrīksti būt resna.
Bet es taču tāda neesmu. Ja vien XS izmēru mēs uzksatām par pārāk lielu.
Varbūt vaina ir tā, ka man neiet attiecību jomā. Un šo tukšumu aizpildu ar ēdienu. Un pēc tam atkal atbrīvojos no tā. Un reizēm tas sagādā patiesu baudu. Tā sajūta- pārpilnība un pēc tam atkal tukšums. Izklausās slimi. Bet tiem, kas ar to nav saskārušies, to nesaprast.
Perfekta līdz riebumam. Kopš bērnības. Prasības no apkārtējiem un pašai pret sevi. Augsta latiņa it visā, ko daru. Un pats galvenais, kā izskatos.
Nekad ģimenē neesmu dzirdējusi vārdus- Tu esi skaista. Vienmēr tikai- tev jābūt tādai un šitādai; tev jādara tas un tas; kāpēc tu nevari būt tāda kā viņa.
Un man likās, ka neesmu pietiekami laba. Atradu ideālu, kādai man jābūt. Tievu jo tievu. Un doma- man jābūt tādai.
Anorektiskas izpausmes neilgi pirms skolas beigšanas- lidojuma sajūta, ka ar katru dienu paliec arvien tievāka un visas drēbes krīt nost. Muļķīgs smaids un noraidošas atbildes par to, vai ievēroju diētu. Kur nu! Mācēju un joprojām māku lieliski tēlot. Nevienam ne mazāko aizdomu. Un tas īstenībā sāp. Ka pat tava ģimene neredz, kas ar tevi notiek. Bet gribas ar kādu parunāt. Lai pažēlo un sapurina. Aiz rokas paņem un aizved pie ārsta. Kuat vai ar varu. Uz Lietuvu, uz klīniku, kur ārstē meitenes tādas kā es.
Gribu būt vesela reizi par visām reizēm. Atgūt normālu domāšanu, nevis tikai kcal cipariņus prātā. Dzīvot. No visas sirds. Johaidī, mana dzīve tikai sākas. Un es negribu to izniekot. Gribu savu ģimeni, izsapņotās kāzas un māju. Karjeru.. mīlestību, draugus. Smaidu ik dienas.
Nevis to seju, kas raugās pretī spogulī pēc kārtējās vemšanas reizes. Sarudātās acis, sāpošie mutes kaktiņi un nobrāztā labā roka. Strauji sitas sirds. Drebuļi.
Rīt atkal jauna diena. Tāda pati kā visas vai citāda? Tas tev pašai, mīļā, tagad jālemj. Tagad vai nekad. Reizi par visām reizēm.
Ceļš ejams garš un grūts. Parādi reiz savu agrāko mērķtiecību un spītu. Pierādi, ka tu to vari. Parādi fuck you tai bulīmijai. Tu to vari. Esi stipra. Meklē atbalstu, ja netiec galā. Kaut vai to pašu psihoterapeitu. Galvenais, lai zini, ka neesi viena šajā cīņā. Šoreiz tev ir jāuzvar. Otrā vieta te nederēs. Pirmā un bez atkāpēm.
Tiek dots starts. Līdz finišam tālu. Bet ne neiespējami. Lēnām, kaut vai gliemeža tempā. Bet pavisam.
Starts! - 16 hšššhššš
- 4/6/08 01:11 am
- lidot (no subject)Paslēpta nopūta
- 4/6/08 01:28 am
-
nu kaut kādi kg jau automātiski pieauga, bet, tagad skatoties, nekas dižs tas nebija. Par lieko svaru jau nu man nevajadzēja sūdzēties. Nezinu, kaut kāds klikšķis bija un atkal aizgāja ciet.
Tu tikko radīji manā sejā smaidu. Paldies par to, par tādiem vārdiem. Tu pateici tā, it kā mani pazītu, it kā runātu ar mani tieši. :)
It kā jau pašai tas viss jau sen skaidri zināms, bet vajag kādu, kas pasaka manā vietā. Nav jau, nav vērts darīt ķeksīša pēc, jo jēgas tāpat nekādas, tikai bail kaut ko nokavēt, nepaspēt, jo laiks paiet tik ātri.
Un jā.. man kaut kā iepatīkas tie, kuriem es nē. Arī šobrīd. Un tas neko labāku nepadara.
Ko Tu man ieteiktu darīt? Tieši tagad un tūlīt? - Reply
- 4/6/08 01:42 am
-
tas labi, ka Tu smaidi, jo tieši tā arī tas ir domāts - tieši tagad es runāju ar Tevi, tikai virtuāli. :)
ko Tu vari darīt? izbaudīt to, kā ir tagad. :) to iemīlēšanās sajūtu (ja pareizi saprotu). pasapņot, pakaifot un tad aizmirst, ja nu tiešām galīgi nespīd, but you just never know.... varbūt tas otrs baidās tāpat kā Tu. ;) iemīlēties vienalga ir forši un, tā vietā, lai skumtu par to, ka nav atbildes, vajag to eiforiju izbaudīt. :) nekas labāks man patlaban nenāk prātā. - Reply
- 4/6/08 01:54 am
-
nespīd, nespīd, tur jau tas āķis. saņēmos un puikam pateicu, ka viņš man dikti kādu laiku jau patīk un tā, bet viņa atbildi jau kaut kā nojautu- ka viņam, protams, patīk cita.
stulbākais jau tas, ka itin bieži nākas viņu satikt, jo mācāmies vienā skolā (labi vismaz, ka ne vienā kursā). tā ka nekādas eiforijas nebūs. jāmet laukā no prātiņa/sirsniņas, bet nesanāk. cenšos, bet.. nu kaut kas dikti velk pie viņa. - Reply