- 4/6/08 12:23 am
-
Man pēdējā reize bija vakar..
Paldies par Taviem vārdiem. Tas palīdz. Un lasot Tevis rakstīto, palika tik ļoti savādi. Bail. Žēl sevis. Gribu, gribu būt vesela! Bet nu neizdodas tik labi, kā gribētos.
Ilgākais, cik esmu noturējusies, ir vairāk kā pusgads. Bet redz, atkal jau esmu nokritusi atpakaļ. Viss sākās pirms nu jau vairāk kā diviem gadiem (vienā no ierakstiem vari izlasīt manu stāstu, kā viss sācies un turpinājies). Gana ilgs laiks. Bet vajag, ui kā vajag tikt atkal no visa laukā. Un šoreiz pavisam.
Man tas viss tik ļoti ir saistīts ar emociju pasaulīti. Ar attiecībām. Un tieši ar puišiem. Man ir 20 gadi un nav bijušas attiecības. Līdz ar to savā greizajā prātiņā izsecināju, ka nevienam nepatīku. Bet nevarēju īsti saprast, kāpēc. Tad nu atradu vienu lietu pie kā pieķerties- izskatu. Lūk, pie kā tas ir novedis. Pie tā, ka emocionālo tukšumu aizpildu kā nu mācēdama.
Jā, ir studijas, šādi tādi darbiņi, projekti, kas paņem laiku un sagādā prieku, fiziskas aktivitātes, mana mūža mīlestība-deja, bet tik un tā... tas lauciņš paliek neaizpildīts.
Tik ļoti gribas būt normālai un veselai. Kā citi. Piecelties un nedomāt, vai izturēšu dienu līdz galam nevemjot, ēdot normāli. Ēdot, nevis neēdot.
Man vajag balstu, ar kura palīdzību spert pirmos soļus, bet tik ļoti bail kādam atklāt, uzticēties un lūgt palīdzību.