Ceru, ka pēc kādas pusstundas un pāris krūzēm kafijas tomēr pamodīšos. Aiz loga pagalmā kaķu koncerts - visu laiku viens žēlīgi bļāva, bet tad tikko izklausījās, ka kāds cits kaķis ieradās un sadeva tam pirmajam pa mici - kā jau kaķiem ierasts - pēkšņi skaļi brēcieni un cibric, cibric - katrs uz savu pusi.
Bet vispār ir forši, ka var pamosties no dažiem saviem sapņiem.
Šonakt sapņoju, ka eju savu vecāku mājā iekšā, bet tur uz roktura tup uzritinājusies čūska. Es, protams, sapnī sāku kliegt nelabā balsī, lai nobrīdinātu gan mammu, gan pārējos, kas atradās mājā. Čūska, sapratusi, ka ir pamanīta, mežonīgā ātrumā nošļūca uz grīdas, viņai pēkšņi no ķermeņa atlocījās vaļā spārni (izskatījās pēc miniatūra pūķa ar spārniem) un metās uz virtuvi, kurai bija vaļā durvis. Mamma paspēja tās durvis aizvērt, pirms čūska pa tām iebrāzās. Bet tad no mūsu mājas sāka nākt laukā kaut kādi sveši cilvēki - bet ar vienu kopīgu īpašību - viņi visi izskatījās ar kaut ko neapmierināti un likās, ka viņi domā, ka pie tā ir vainīgi visi pārējie.
Vēlāk mēs ar mammu kaut kā tomēr satikāmies mājas ārpusē un tad kopā ar  planeeta (kas, izrādās, arī dzīvoja mūsu ciematā) kalām plānu, kā tikt no čūskām vaļā - kuras, izrādās, sauca - lidojošās sarkanās čūskas. Un viņa ierosināja izsaukt sertificētus čūsku medniekus - viņai jau bija atsūtīts pieteikums, kuram klāt bija arī sertifikāti, kuros bez vārda un uzvārda virsū bija arī fotogrāfija - čūsku ķērājs - meistars un viņa mācekle.
Un tad es pamodos un nopriecājos par to, ka - lai gan man briesmīgi nāk miegs un jāiet uz darbu, tomēr man nav jāķersta lauku mājās briesmīgi indīgās lidojošās sarkanās čūskas. | 
