missalise

Katram jau tas laikam mazliet savādāk. Man drīzāk asociējas ar senlatviešu veļu laiku... :)

(Reply)(Parent) (Thread)

kā Klāvam Elsbergam -

* * *

Neklepo, tu aizbiedēsi veļus,
Kas sagājuši virtuvē un vāra kartupeļus.

Aiz sienas nerimstot skan klusas, klusas balsis.
Un trauki grab, un, liekas, atskan valsis.

Kāds spēlē mutes ermoņikas neredzamas
Un sagādā mums sāpes nebeidzamas.

Mēs esam pārstājuši visu pārdzīvot,
Bet viņi izliekas, ka nesaprot.

Un visi miega zāles dzer, lai nedzirdētu veļus.
Un mana sieva mizo viņiem kartupeļus.

Mēs gaidās dzīvojam, un, raugi, atkal naktī
Tie sanāk virtuvē un valsē savā taktī,

Tie raksta spoguļos, un viņu dzejas
No rītiem maigi glāsta mūsu sejas.

Tais rītos gaudenos, kad visi nikni ceļas,
Pēc zemes smaržo virtuve, pēc sairušas veļas.

Un krēsli virtuvē mums pajautā, kā klājas.
Viens šķīvis pats no sevis ņem un nomazgājas.

Kur, cilvēk, dēsies, tie ir mūsu veļi
Un mūsu virtuve, un mūsu kartupeļi.

?

(Reply)(Parent) (Thread)

Ļoti, ļoti skaists dzejolis, nebiju lasījusi. :) Paldies.

(Reply)(Parent) (Thread)

Klāvam Elsbergam ir ļoti daudz skaistu dzejoļu, arī par rudeni -

SERENĀDES RUDENĪ

meloja kļava ka lapas
tai nebūs vairs vajadzīgas
vijole gvelza ka viņai
nevajadzēs vairs stīgas
muldēja nāve ka nāvei
nevajadzēšot vairs izkapts
cilvēki tramvajā teica
ka viņi gribētu izkāpt

rudens bij kamdēļ gan kļavai
lapas vēl vajadzīgas
ebrejs bij nomiris kam gan
vijolei vēl tās stīgas
nāvei bij šļirces un bumbas
un neliela suvenīrizkapts
mums bija domas no kurām
vienalga nav iespējams izkāpt

mums bija domas par tevi
tu kompostrē mūsu mēles
bet ārā viss izskatījās
pēc zaudētas dubultspēles
mēs pīpējām zobos bija
"Astra" ikvienam no mums
pa vaigiem asaras lija
kā izkusis saldējums

tu būsi vijole mūsu
tavi mati būs stīgas
mēs maksāsim tev ar lapām
kas kļavai nav vajadzīgas
spēlēt uz tevis šodien
uznākusi mums dziņa
sirds tik pilna ar tevi
kā krājkases grāmatiņa

tādas lūk serenādes
skanēja rudenī
tramvajs caur lapu virpuli brauca
tā kā kuģis pa ūdeni
pulksteņi centās un gāja
cik nu vien ilgi spēja
bet asaras krita aiz logiem
un pulksteņi sarūsēja

ebrejs bij miris bet klusi
vēl spēlēja vijoles stīgas
spēlēja rudens gaismas
meldijas nemirstīgas
bet gribējās kaut ko jaunu
ja nāve gribētu izkāpt
no trama es grūstu to viegli
un dabūtu šņāpienu ciskā

ak negrūsties jaunais cilvēk
es pārdomājusi esmu
un sildīšu jūs jūsu bēdās
ar savu smaržīgo dvesmu
te nu jūs viņu redzat
modra ir medniece vecā
ar automātisku verķi
kā cilvēku muļķību plecā

rudens bez gala un malas
un tramvajs uz slidenām sliedēm
sūrstoši bezmiega logi
un braucamās kartes mums pieder
kad nebūs vairs elektrības
dinozaurs vagonu vilks
atkal mēs griežam ap stūri
izkapts pār akmeņiem smilkst

(Reply)(Parent)