Es pat neatceros, kādas štukas 10 droši. Vai 15?
Dienasgrāmatas dziļā bērnībā (gadi 9?) man ieteica rakstīt māmuļa. Pamēģināju, un konstatēju, ka lasīt tās ir interesanti, bet rakstīt - ne visai.
Atjaunoju rakstīšanu kādu 18 gadu vecumā. Na visai čaklā tempā dažos gados pierakstīju biezu A4 kladi un pēc tam sadedzināju. Ne jau aiz lielas slepenības, bet tā bija tik drūma, ka vai melns gar acīm, izlēmu to labāk vairs nepārlasīt.
Pēc tam rakstu dienasgrāmatas lēkmjveidīgi...kad dabūju kādu kladi rokā.
Klades ir mana vājība. Taisni uzprasās būt pierakstītas.
Es arī pirmo blociņu, ko sāku rakstīt 12 gadu vecumā, nosvilināju. Bet ar nākošajām vairs to nedaru tāpēc, ka atceros, ka tās pirmās bija žēl.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}