missalise

Nezinu, man tie brīži, kad es esmu jutusies kādam ļoti tuva, mēdz iespiesties atmiņā ļoti dziļi. Un tie mirkļi ir daudz svarīgāki par daudziem kreņķiem, jo tos jau es aizmirstu pēc gadiem, bet tās atmiņas nepazūd.

(Reply)(Parent) (Thread)

Kā saka advaitas skolotāji - un tad (doma par pašrealizāciju, apzināšanos, kā viss ir) tu apjēgsi, ka tev nemaz negribas runāt, ka patiesībā nemaz apkārt nav tādu cilvēku, ar kuriem gribas runāt, un pazudīs draugi, pazudīs viss ierastais, viss būs citādi, un tu būsi laimīgs :)
Iespējams, tā ir viena no grūtākajām mācībstundām - iemācīties būt viens un pats, un pilnīgs, un pilnvērtīgs, un piepildīts. Nevis otrādi.
Diskotēkā barā lēkāt, protams, visiem baigi jautri. Bet vai tāds cilvēks prastu būt viens un tikpat "jautrs", apmierināts, piepildīts? Resp., nevis šķaidīties ar savu dzīves enerģiju pļāpās, bet to visu virzīt sevis pilnveidei, apcerei, protams, arī pašrealizācijai, mērķiem, sasniegumiem, ja ego tas ir svarīgi.
Bet šis visdrīzāk nav šāds gadījums :)
Vēl jau ir cilvēka psiholoģija. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un kaut kāda daļa pašpietiekamības varbūt arī ir no tā. Katrā ziņā es negribētu sev apkārt balagānu, negribētu, ka man kāds nepārtraukti zvana, raksta, aicina tur-šur. Varbūt arī vecums, nez, bet ir labi, kā ir, nejūtu diskomfortu.
Ja Tu jūties ne savā ādā, tad gan tāda situācija ir jāpamaina - droši vien jāieslēdz intuīcija, sajūtas un jāpamēģina doties kādā virzienā, kas ir tikšanās vai recepšu studēšana - jaunas garšas, vai teātra izrāde, vai ceļojums tuvāks vai tālāks, vai grāmata, vai deju kursi, vai SPA vienai vai ar draudzenēm. Bet varbūt pašai ko uzrakstīt, izpaust savas sajūtas. Kā Tev pašai šķiet?

(Reply)(Parent)