missalise

piekrītu.

(Reply)

Nevis īstam Cilvēkam, bet cilvēkam. Kā tur var ienākt prātā nepalīdzēt..

(Reply)(Thread)

Nu, nezinu, tad Tev ir veicies, ja Tev apkārt vairumā ir cilvēki, kas ir tik iejūtīgi un vērīgi. Sabiedriskajā transportā ne vienmēr tiek dota vieta tiem, kuriem grūtāk nostāvēt. Jo neienāk prātā.

(Reply)(Parent) (Thread)

Protams, ka arī man nav veicies un ir daudz nācies mūsu sabiedrībā vērot vienaldzību pret līdzcilvēkiem, bet nevajadzētu to prātā normalizēt un pateikties debesīm par katru reizi, kad kāds izdara kaut ko, kam patiesībā būtu jākļūst par normu.

Kamēr šādus izpalīdzīgus cilvēkus uzskatīsim par kaut kādiem varoņiem, ārpuskārtas labdariem, lai gan varoņdarba nemaz nav – tikai normāla, empātiska rīcība –, nekas uz priekšu neies.

(Reply)(Parent) (Thread)

Un kā tad, Tavuprāt, ies uz priekšu?
Ja Tu gaidīsi, ka cilvēki izturēsies empātiski un iejūtīgi, tad 80% dzīves situāciju jutīsies vīlies.
Es izvēlos negaidīt, ka cilvēki kā īpaši izturēsies pret mani, bet izjūtu pateicību un prieku tajos 20% gadījumu, kad ar to saskaros.

(Reply)(Parent) (Thread)

Es negaidu neko. Es izprotu, ka postpadomju sabiedrības ir tādas, kādas ir. Arī cilvēku vienaldzībai un laipnības trūkumam pie mums ir savi vēsturiskie iemesli. Es tikai sāku uz cilvēcīgām un jaukām darbībām skatīties kā uz ko normālu, kā ko tādu, kam ir vienkārši jābūt. Un nevis taisīt Latvijas lepnuma akcijas cilvēkiem, kuri vienkārši nav bijuši vienaldzīgi par cilvēkiem sev apkārt.

Un, protams, vienīgais, ko varam darīt, ir vienkārši sākt ar sevi. Negaidot neko atpakaļ.

(Reply)(Parent)