Un kā tad, Tavuprāt, ies uz priekšu?
Ja Tu gaidīsi, ka cilvēki izturēsies empātiski un iejūtīgi, tad 80% dzīves situāciju jutīsies vīlies.
Es izvēlos negaidīt, ka cilvēki kā īpaši izturēsies pret mani, bet izjūtu pateicību un prieku tajos 20% gadījumu, kad ar to saskaros.
Es negaidu neko. Es izprotu, ka postpadomju sabiedrības ir tādas, kādas ir. Arī cilvēku vienaldzībai un laipnības trūkumam pie mums ir savi vēsturiskie iemesli. Es tikai sāku uz cilvēcīgām un jaukām darbībām skatīties kā uz ko normālu, kā ko tādu, kam ir vienkārši jābūt. Un nevis taisīt Latvijas lepnuma akcijas cilvēkiem, kuri vienkārši nav bijuši vienaldzīgi par cilvēkiem sev apkārt.
Un, protams, vienīgais, ko varam darīt, ir vienkārši sākt ar sevi. Negaidot neko atpakaļ.
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}