Feb. 20th, 2019 @ 08:07 am (no subject)
Tags:

Man šajā dzīvē ir jāiemācās novilkt robežas. Vai arī tie ir mazvērtības kompleksi, kas man liek turēties pie darba, kurš mani izsmeļ, jo ir sajūta - a ja nu man tikai liekas, ka es visa tāda laba un sakarīga darbiniece, bet tā nemaz nav? Urāns martā iebrāzīsies manā desmitajā (karjeras) mājā, kur uzturēsies septiņus gadus, tāpēc karjeras jomā man ir gaidām visai vētraini laiki. Bet pati arī atjaunošu savu CV un paskatīšos apkārt. Varbūt cilvēks ar salīdzinoši labām excel zināšanām un pieredzi analītiskajā darbā tomēr kaut kur noder?
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]savanna
Date: February 20th, 2019 - 10:00 am
(Permanent Link)
Datu analīzes speciālisti ļoti bieži ir pieprasīti :)
[User Picture Icon]
From:[info]milda
Date: February 20th, 2019 - 11:43 am
(Permanent Link)
man piektdien nācās to iestādi apmeklēt. un es paliku afigā kā tur normāli tikt no/līdz tramvajam. es nobridos pa to pļavu dubļos līdz pusstilbiem un secināju, ka tomēr briesmīgi ir tiem, kas tur strādā.
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: February 20th, 2019 - 12:37 pm
(Permanent Link)
Lai nenobristos - jāiet ar līkumu apkārt pa kreiso pusi. :( Stulbi jau bezgala. Tai pļavai cits īpašnieks, tāpēc celiņu netaisa.
[User Picture Icon]
From:[info]milda
Date: February 20th, 2019 - 12:46 pm
(Permanent Link)
bet tur sanāk nenormāls līkums. es kad izgāju no tās nolāpītās ēkas (mani turp aizveda šoferis un es jau paspēju nožēlot, ka viņu palaidu brīvu) stāvēju un nespēju saprast kā nokļūt līdz tam tramvajam un redzēju, ka visi ļepato pāri tam dubļu laukam. un tad es sapratu, ka nemūžam vairs ar sabiedrisko nekulšos no/uz to ēku (man viens brauciens vēl noteikti ir paredzēts). kaut kas tik debīls un nepārdomāts kārtējo reizi, uzceļot tur ēku bez normālas piekļuves sabiedriskajam, ka man tiešām no sirds palika skumji par visiem tiem nabadziņiem, kuriem tā ēka ir ikdiena. tāda nolemtības/lāsta sajūta