Jun. 13th, 2016 @ 02:06 pm (no subject)
Mana kolēģe gandrīz mēnesi ir slima. Kabinetā es sēžu viena pati, skatos uz restēm, kas sedz manu logu, un jūtos arvien depresīvāka. Šodien vismaz aizgāju un parunāju ar kolēģēm un kopā drusciņ pasmējāmies. Un pie kafijas automāta ar mani laipni parunājās viens kolēģis, kurš kādreiz mēģināja man piecirst kanti (bet es jau biju aizņemta). Vismaz kaut kādi cilvēki.
Manai drusku depresīvajai dabai vajag cilvēkus un darbošanos. Tad es jūtos vislabāk un apmierinātāk.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]mufs
Date: June 13th, 2016 - 02:46 pm
(Permanent Link)
un tā mūždien :) man atkal tas izklausās pēc paradīzes - kabinetā viena pati...
[User Picture Icon]
From:[info]sirdna
Date: June 13th, 2016 - 03:26 pm
(Permanent Link)
Personīgais kabinets mūsu dienās tiek ūbersuperbosiem, par izlietiem asiņu spaiņiem tēvijas labā un tikai uz mazu brīdi, pirms "optimizācijas, inovācijas un kreativitātes" vilnis nenones kabineta sienas un neieliek bosu steliņģī pie pārējiem 200 utēm.

Cilvēki melo, zog, dur nažus mugurās, pārdod mātes, bērnus un nieres, lai tiktu pie personīgā kabineta.

Tas nu tā. Starp citu.
[User Picture Icon]
From:[info]savanna
Date: June 14th, 2016 - 10:08 am
(Permanent Link)
Sasmējos par iepriekšējiem komentāriem, bet varu izteikties līdzīgi.

Es labu laiku varēju sēdēt pati savā kabinetā. Un tagad sāpīgi izjūtu Ķīnas fabrikas principu - gari galdi ar 40 cilvēkiem zālē...

Man patīk cilvēki nelielās devās.