Atceroties
Posted on 21.01.2012. at 21:15
Un tomēr labāk ir nezināt vai zināt tikai tik, lai nesāp. Nezināšana varbūt var vest maldināšanā, bet tas vienalga, kamēr nesāp. Tikai viens acumirklis bija pietiekami, lai uzjundītu nevajadzīgas, rūpīgi noglabātas atmiņas un ar tām saistītas emocijas. Un tā vienmēr. Norocies, paslēpies, iemācies noignorēt un pārliecināt sevi par vienaldzības iestāšanos, bet pavisam negaidīti tas ilūziju burbulis ar elegantu piesitienu tiek pārsprādzināts. Un it kā štrunts par emocijām, kas pamodās. Vairāk sāp tās jaunās apjausmas par kaut ko nepamanītu vai varbūt pat apzinātu sevis maldināšanu. Jā, tas bija sen, bet tas nespēlē nekādu lomu, kamēr neuzpeld jaunas nianses. Tas viss kopā spēj izsist no sliedēm. Varbūt tikai nedaudz, bet tas ir pietiekoši, lai visu dienu nomocītos ar grauzējiem par pagātni, par sen zaudēto mīlestību, draudzību, par savstarpējām attiecībām. Ir salīdzinoši grūti sadzīvot ar izirušām attiecībām. Un nav jau runa tikai par mīlestību vai draudzību, bet par ikvienām attiecībām, kur iesaistītas sajūtas un jūtas. Jā, ar to visu var sadzīvot, bet tas ir divtik grūti, kad pēkšņi uzpeld pavisam negaidīti fakti, kas liek sajusties... sūdīgi. Kaut vai tāpēc, ka radusies "atstumtās" un "izmantotās" sajūta. Un kas ir visskumjākais - no to cilvēku puses, no kuriem to gaidi vismazāk. Var jau būt, ka tas viss tika slēpts aiz vēlēšanās pasargāt, aiz nevēlēšanās atklāt, ka esmu tikai iegansts, lai tiktu klāt citiem. Jā, tas nu ir skaidrs. Šodien manī radās un nostiprinājās šī apjausma, bet teikšu, kā ir - labāk es nebūtu to pamanījusi. Būtu dzīvojusi bez šīs apziņas. Bet kas noticis - noticis. Jūtos pamodusies.