Skumji. Šodien man ir gaužām skumji. Viss mani nomāc. Ne ar vienu negribu runāties un man sāk likties, pat ja es gribētu, nemaz nevarētu. Man nav ko teikt. Kur viss palicis. Kur palicis mans dzīvesprieks. Kapēc cilvēks nevar būt labā garastāvoklī visu laiku. Kapēc tas vienmēr ar laiku kaut kur pamanās pazust. Kāda jēga tad priecāties, ja tu zini, ka pēc kāda laiciņā tev tāpat vairs nebūs labi... Fui, cik riebīgi.

Neziņa. Arī tu mani vēl pamanies grauzt.

Viens zemē nomests plastmasas maisiņš pūst ~20 gadus. Un vispār apkārt ir tik daudz mēslu...

Sakāmais manī ir daudz, taču nezinu, vai ir vajadzība to visu pasacīt... Šovakar esmu nedaudz nomākta. Pēdējā laikā es vienmēr esmu bijusi samērā priecīga un laimīga. Bet šovakar man vairs kaut kā nesanāk. Nezinu kādēļ. Patiesībā jau zinu gan, taču ir grūti un negribas to atdzīt. Paskatoties laukā pa logu, es redzu kādas virtuves sarkano gaismu. Tā laikam ir pārāk gaiša un uzkrītoša tikai priekš manām acīm. Tā ir pārāk tuvu. Un tomēr tik tālu, lai es nespētu saskatīt, kas notiek aiz loga. Man nav ne jausmas, vai tu esi nomodā, vai guli. Man nav ne jausmas, vai tas esi tu, kas iededzis gaismu, bet bija laiks kad to visu es zināju.

Tad tu biji tālu prom un šķita, ka dzīvot neziņā ir vieglāk. Nekad vairs neredzēt tavus logus. Jo ilgi tie bija tumši. Bet tad aiz stikla rūtīm atkal parādījās gaisma. Un neziņa padara mani vai traku.

Bailes par to, ka tā gaisma aiz loga vairs nespīdēs man. Bailes par to, ka tās durvis nekad neatvērsies. Beiles, ka tavas mājas ir pārāk tālu no manis. Tas viss mani biedē pārāk stipri, jo migla, kas apslāpē gaismu kļūst arvien necaurredzamāka. Vienīgi tu spēj to kliedēt. Vienīgi tavā varā ir iedegt gaismu manā sirdī.