- 2.10.04 17:47
- Visai dīvaini. Es nekur neiederos. Nē, tik tiešām. Kā uzzināt, kas esmu? Es nezinu, tāpēc gribu to noskaidrot. Bet kā? Manī ir no visa pa druskai, bet tajā pat laikā, es neesmu tas, kas es gribu būt. Un arī to jau es nemaz nezinu, kas tad es gribu būt. Hmmm... Ko nu??? Sēžu pie sava rakstāmgalda un kasu ausi...
He, es atcerējos vienu pasaku, kuru mēģināju rakstīt tiko, kā biju iemācījusies to darīt.
Tā bija par zirnīti, kurš gribēja izaugt liels. Tas prasīja padomu kaķim, kurš ieteica pasnaust saulītē (kā jau kaķi to dara), bet zirnītis sažuja. Tā nu viņš meklēja atbildi, sažuvis būdams. Viņš padomu prasīja daudziem, bet neviens neko nezināja, kā līdzēt. Beigas protams bija laimīgas. Vējš to iepūta zemē, tad nolija lietus un zirnīti dzivoja laimīgi.... - 2 iečukstēja dvēselēEs arī gribu iečukstēt dvēselē
- 16.1.05 16:11
-
cik diivaini, nejaushi uzduuros tavam zhurnaalam tieshi tagad, kad juutos preciizi kaa tu raksti.
visgruutaakais dziivee ir atrast sevi... ahh...un nepadoties mekleejumos - Atbildēt
- 20.1.05 18:59
-
Njā... Dīvaini... Tu itkā jūties savādi, itkā nekā, un tad saproti, ka ir vēl kads kuru pārņēmušas tādas pat izjūtas...
- Atbildēt