atļaušos apgalvot, ka tās ir tikai tādas.. ļoti teorētiskas pārdomas.

Varu piekrist, jo varbūt neizvēlējos pareizos vārdus, teikdama: eņģelis un velns(lai gan domāju, ka tie spilgti apzīmē labo un ļauno katrā no mums), taču domāju, ka personības veidošana galvenokārt ir atkarīga no katra paša...

ek, zini... man šajā sakarā ir tik daudz domu.
bet neviena no viņām negrib tapt pateikta, kaut kāds bezsakars iestājies.
jāiet gulēt.
saldus.

Atpūties, nāks jauna diena un atnesīs tev jaunas domas.

nē, nē. es ceru, ka aiznesīs domas. man viņu jau pietiek, nē, par daudz man viņu ir.
mēs jau ar aptieku pagaišnakt secinājām, ka man alcheimeru vajag. lai mazāk atcerētos. lai vairāk aizmirstu.
tad jācer, ka jauna diena aiznesīs vecās domas.
vismaz manējās.
bet tev gribas jaunas, ja?

Man gribās jaunu dienu ar jaunu sākumu. Bez pagātnes, taču tas nav iespējams... Tāpēc jādzīvo vien tā, kā ir...

pastāsti man, kas tev dod spēku dzīvot?

Uz to ir grūti atbildēt. Varbūt cerība. Ir kāpumi un kritumi... Vienmēr, kad man ir grūti es gaidu to mirkli, kad nāks kāpums un man atkal būs labi. Vai tu esi piekususi no tā visa?

piekususi - tas nav īstais vārds.
kārtējo reizi gaidu, kad kārtējās nesen sāktās antidepresantu ripiņas iedarbosies, un neparko saprast nevaru, vai gan vispār ir vērts dzīvot tā - kad dzīve ir paciešama tikai tad, kad tās ripiņas visam tā kā uzliek spilvenu. pieklusina.
bet varbūt visiem tas tā ir, ka ik rīts sākas ar domu, ka drīz pienāks atkal vakars un varēs gulēt tālāk? un ik diena paiet ar domu, ka atkal viena diena beidzot ir tuvāk tai dienai, kas būs pēdējā?
un varbūt tikai narkomāni patiešām redz jēgu ik rītu celties, iet no mājas ārā, kaut kā mēģināt pie naudas tikt, jo tikai viņiem ir tam jēga zināma – tikt pie nākamās devas? un varbūt tikai tādiem pašiem narkomāniem ir kāds ilgtermiņa nesasniedzamais mērķis, uz kuru tiekties – kādu dienu atmest? bet pārējā laikā ir mērķis rokas stiepiena attālumā – kārtējā deva?
šodien mēs ar bijušo vīru par to runājām. viņš teica, ka lielākā daļa cilvēku laikam baidoties tik tālu aizdomāties, tāpēc varbūt viņiem dzīve esot vieglāka.
ai, es nezinu.
tie kāpumi - un kritumi - tas taču nespēj piešķirt spēku un iedvesmu, un pacietību. tieši otrādi. man vismaz tā šķiet.

Reizēm gan es nezinu par to, vai tas viss ir tā vērts. Vai ir jēga cīnīties par mirkli labsajūtas... Viss var beigties tik pēkšņi un tad viss sabrūk.
Lai nu kā, es ticu liktenim un tam, ka nekas nenotiek tāpat vien...

un izrādās, ka tas labsajūtas mirklis patiesībā nemaz ne tuvu nav bijis visa tā vērts?

Manī nav tik lielas dzīves pieredzes, jo neesmu paspējusi to baudīt, taču laikam jau mēs katrs meklējam to dzīves jēgu. Kāds to atrod, citu tas nemaz neinteresē...
Par to nākamās devas gaidīšanu. Tas ir tā visai dīvaini, jo kāpēc vajag gaidīt uz nākotni? Via tiešām vairs nav nekādu cerību uz labu tagadni? Es nezinu. Man šķiet, ka cilvēkam jādzīvo tagadnē. Bet varbūt tas viss ir gluži otrādi.
Zinu tikai to, ka atbildes uz šiem jautājumiem meklējam gandrīz visi...

dzīves jēgas zināšana neko natrisina. nu, es zinu savējo - bet tas man vienalag nedod spēku dzīvot tālāk. tas nepiešķir visam jēgu. es tikai zinu, kas man bija jāizdara/jāiemācās. bet jēgu tas nedod tajā klasiskajā jēgas izpratnē.
dzīvot tagadnē? nu jā. skaisti un pareizi. bet tas tak vispār nemaz nav iespējams, ja visu laiku ir darbs, ir kaut kādas ikdienas rūpes, tas un šitas. un parasti jau kaut kādi nākotnes notikumi ir tie, kas visam piešķir tādu taustāmāku jēgu un piepildījumu. un no šīs premisas izejot sanāk, ka dzīvot šajam vienam tagadnes mirklim, tā ir tāda utopiska nodarbe.
ai, es jau laikam murgot sāku. bet dīvaini, ka man nebija ienācis prātā par šo tēmu kādu kursadarbu uzrakstīt, kad filozofijas fakultātē mācījos :)

Man taisni zinātniskais darbs šogad jāraksta. Hmm... Tēma iznāktu diezgan interesanta: "Cilvēks dzīvo tagadnē, pagātnē vai nākotnē?"
Labi es došos pie miera un iesaku to darīt arī tev, atpūtini prātu no visām šīm domām kas moka tevi.
Vēl tikai viens jautājums. Vai tev būtu iebildumi, ja atļautos Tevi pievienot savam draugu pulkam?

es jau atļāvos tevi piedraugot tev atļauju neprasījusi ;) bet nu droši tak. galu galā, tev jau pēc tam tavā frendu lapā visi mani samurgojumi būs jālasa ;)

un par ko tev zin d rakstāms un kādā sakarā?

jā, es jau palēnām. līdīšu migā. miegs gan nenāk, es šodien līdz diviem dienā nogulēju jau... un rīt arī it kā nav nekādas vajadzības agri celties, tā kā laikam līdīšu migā lasīt, lasīt, lasīt :)

Tā kā mācos vidusskolā, tad obligāts pasākums ir ZPD. Tāds nu būs mans mērķis šajā mācību gadā. Aut ko izdomāt, bet par šo tēmu tik tiešām būs jāpadomā.
Arlabunakti! ;)

kurā skolā tu mācies? un kurā klasē?

Talsu ģimnāzija 11. klase.

Pievienojot frāzi par Enģeli un Velnu, es nedomāju, ka tas mani aizvedīs līdz dzīves jēgas meklējumiem... Bet tā man tiktiešām ir viela pārdomām... Kam mēs īsti dzīvojam un kāda tam visam maz ir jēga? Vai cilvēks bauda tikai tagadni, vai domas par nākotni tagadni ietekmē pārāk spēcīgi, lai dzīvotu tikai šim mirklim... Njā... Zinu, ka par to es vēl padomāšu... Bet nedaudz vēlāk. Rīt...
Šī diena man ir beigusies. :)