Kāds, kura nav...

28.9.04 00:37
piekususi - tas nav īstais vārds.
kārtējo reizi gaidu, kad kārtējās nesen sāktās antidepresantu ripiņas iedarbosies, un neparko saprast nevaru, vai gan vispār ir vērts dzīvot tā - kad dzīve ir paciešama tikai tad, kad tās ripiņas visam tā kā uzliek spilvenu. pieklusina.
bet varbūt visiem tas tā ir, ka ik rīts sākas ar domu, ka drīz pienāks atkal vakars un varēs gulēt tālāk? un ik diena paiet ar domu, ka atkal viena diena beidzot ir tuvāk tai dienai, kas būs pēdējā?
un varbūt tikai narkomāni patiešām redz jēgu ik rītu celties, iet no mājas ārā, kaut kā mēģināt pie naudas tikt, jo tikai viņiem ir tam jēga zināma – tikt pie nākamās devas? un varbūt tikai tādiem pašiem narkomāniem ir kāds ilgtermiņa nesasniedzamais mērķis, uz kuru tiekties – kādu dienu atmest? bet pārējā laikā ir mērķis rokas stiepiena attālumā – kārtējā deva?
šodien mēs ar bijušo vīru par to runājām. viņš teica, ka lielākā daļa cilvēku laikam baidoties tik tālu aizdomāties, tāpēc varbūt viņiem dzīve esot vieglāka.
ai, es nezinu.
tie kāpumi - un kritumi - tas taču nespēj piešķirt spēku un iedvesmu, un pacietību. tieši otrādi. man vismaz tā šķiet.