Skumji. Šodien man ir gaužām skumji. Viss mani nomāc. Ne ar vienu negribu runāties un man sāk likties, pat ja es gribētu, nemaz nevarētu. Man nav ko teikt. Kur viss palicis. Kur palicis mans dzīvesprieks. Kapēc cilvēks nevar būt labā garastāvoklī visu laiku. Kapēc tas vienmēr ar laiku kaut kur pamanās pazust. Kāda jēga tad priecāties, ja tu zini, ka pēc kāda laiciņā tev tāpat vairs nebūs labi... Fui, cik riebīgi.

Neziņa. Arī tu mani vēl pamanies grauzt.

Tāpēc ka skumjas mēdz būt pat patīkamākas. Tā labā pavilkšanas sajūta, kad izdzirdi kādu tematisko dziesmu. Ja māk izlīst laukā no tā, tad ideāli.

Jā, Tās tiešām mēdz būt patīkamas, bet tikai ne šoreiz. Ne šodien. Tās jau pat īsti vairs nav skumjas. Tā ir tāda dziļa tukšuma sajūta. Un tā ir vēl kaitiņošāka par skumjām un sāpēm...

kukū?