Krišs [entries|archive|friends|userinfo]
Krišs

[ website | naivist.net ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Zaļš [Jun. 17th, 2005|10:19 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Popsa eto vsjo. Būtu man te vietiņa, kur ierakstīt “current mood”, rakstītu, ka esmu old. Vietiņas nav. Nerakstām.

Cik ilgi vispār cilvēks ir jauns? Ne jau tāds jauns, ka gatavs skriet un lēkt - to es tā kā vēl varu - bet jauns tā, ka nekacinās par katru sīkumu, jauns tā, ka galvenais ir tuss (burzs?), jauns tā, ka pārgudra filozofiska prātuļošana ir tikai centiens pazīmēties ar intelektu, bet iekšpuse ir sekla un vēl neizglītota, jo trūkst informācijas bāzes patstāvīgiem spriedumiem, kas būtu kaut mazliet vērtīgāki par vispārzināmām patiesībām (nemēģinu apgalvot, ka vēlāk visiem iekšpuse ir ne-sekla). Tāds jauns, ka aiziet uz Moby konci un par to priecājas, nevis kaut ko streso, ka priekšā lēkājošais tirliņš nomīdījis tev kāju vai to, ka nav ko elpot un apkārtējo paduses smird vai varbūt to, ka halle ir nepiemērota mūzikai, ka pirmajās dziesmās rodas šķietama sinhronizācijas problēma starp pašu Moby un buņģieri, vai galu galā, jopcik bumbiņ, par to, ka Feeling So Real tiek atspēlēts no fonogrammas, tik nedaudz piebungājot klāt kongas.

Nē, nu patiesi ir muļķīgi mēģināt baudīt mākslu (ko tu vēl joprojām uzskati par mākslu, jo kādreiz esi bijis “jauns”)un vienlaicīgi iekšēji gūģoties par to, ka tas nav labi un šitais arī nav labi.

Man patika. Tiešām patika. Dzirdēt “Go” dzīvajā, tas ir to vērts. Un vēl daudz, daudz cita dzirdēt. Un šodien dungot vakar dziedātās dziesmas. Bet saprast, ka nesaproti, tas sāp. Kas tālāk?

Link

Eu! [Jun. 10th, 2005|02:11 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Atdodiet manu mīļo fotoklubs.lv! Mooomentaa!

Nu, luuuuūdzu…

Nē, es nelikšu bildes erfoto, nespēju to sprēgāšanu izturēt. Nē, deviantart.com man arī nepatīk, tur kritiku vispār dzirdēt nevar, tikai viens otram asti ceļ un viss. Nu, jā, topošā bilde.lv… bet arī nav tas, kas bija fotoklubā. I cilvēku pamaz.

Ko nu?

UPD: Eu, fotoklubs.lv atdzīvojās!!!!</strong>

Link

Dažus gadus nokavējies sludinājums [Jun. 2nd, 2005|08:54 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Nopirkšu jaunu (nelietotu, kastītē, var ar beigušos garantiju, jādarbojas abos tīklos) Ericsson 628.
Par cenu vienosimies.

Link

Piezīme sev [May. 26th, 2005|03:36 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Da kam es te rakstu? Izskatās, ka visvairāk jau pats sev, jo biežākie viesi šajā nostūrī ir Goolge un citi tīmekļa meklētāji. (Tad jau drīkstu atļauties rakstīt visādas dikti intīmas lietiņas, ko nemaz tik plašai publikai negribētos stāstīt?)

Gribēju jau tik paziņot par savu kārtējo personības šķelšanos un aicināt lasīt arī programmētāja (nu, profesija man tāda) dienasgrāmatu.

Link

ReklāmDari [May. 17th, 2005|11:50 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Dusma man uz slavinošo rakstu veidotājiem.

Nu, kā gan var izveidot šādu teikuma daļu: …, bet līzinga ikmēneša maksājums – no tikai 88 Ls!

Jā, es saprotu, ka noteikti ir jāpasaka tas tikai vārdiņš, citādi reklāma būs neizdevusies. Saprotu, ka manas trulās smadzenes tak nebūs pašas apjautušas, ka 88Ls mēnesī ir “tikai”. Bet vai nu tāpēc vajadzētu pilnībā sabojāt visu “tikai” efektu, panākot, ka tieši šis vārds padara neveiklu visu teikumu?

Link

borēšana [Apr. 29th, 2005|09:20 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tā, re! Nu jau tūliņ būs gadiņš apkārt, kopš pagājušā gada pirmā maija plkst. 00:00. Jā, tas ir jūtams gaisā, vistiešākajā veidā! Šorīt pat, braucot pa Brīvības, pēc tam pa Krišjāņa Valdemāra ielām, tu redzi, kā gaisā jaužas Eiropa. Latvijas karodziņš, ES karodziņš, Latvijas karodziņš, ES karodziņš… Latvija ir brīva valsts, Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, Latvija ir brīva valsts, Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, Latvija ir brīva valsts, Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, Latvija… (Sixty-two thousand four hundred repetitions make one truth.)

Varam jau arī skaitīt šādi: Latvijas karodziņš, ES karodziņš, 10 lati izgatavošana, 3 lati uzstādīšana, 10 lati izgatavošana, 3 - uzstādīšana, viena diena skaistuma gaisā, vienas ģimenes mēneša budžets…

Bet varam jau arī pavisam vienkārši palēkāt un pastāstīt visiem, ka mēs esam stipri, mēs esam vareni, mēs kopā esam baigi vareni. Un baigi stipri. Nu, baigi.

Link

Nodeva žults pieņemšanas punktam [Apr. 26th, 2005|04:49 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Sveiki, labdien!

Protams, esmu dzirdējis, ka es esot kļuvis pārlieku negatīvs, ka nemākot vairs pasaulē saskatīt skaisto… (nē, tā nav, tieši tajā pasaulē jau arī es skaisto protu saskatīt, traucē tieši tuvā apkaime).

Tik dažas pārdomas, kas galvā šorīt no rīta.

  • Tas degvielas un naftas cenu pasākums, tas kaitina. Pasaulē cenas krīt, Latvijā kāpj, tas jau pierasts. Skaidrs, ka vietējie degvielas tirgoņi no biznesa nejēdz ne cik melns aiz naga un piepirkuši pilnas tvertnes degvielas tieši tajā dienā, kad cena bija visaugstākā. No otras puses, ja cenas kāpj, tad atkal tvertnes ir tieši tajā dienā iztukšojušās un jāpērk atkal `pa dārgo`. Diez, kam gan bija paredzēta tā 30 dienu rezerve, kuras izveide taču kalpoja par tik labu iemeslu cenu pacelšanai pagājušajā gadā? Nu, labi. Bet, it kā ar to vēl nebūtu pietiekami, šajā nedēļas nogalē tak sagribējās mūsu `oligarhiem` vēl mazliet pasmiet par dumjo latviešu tautiņu, kas ar benzīnkannām abās rokās skriešus nes savas kapeiciņas uz tankštelli. Un nolaidām cenu par kādiem 10%… uz divām dienām. Pie reizes arī vēl parādīsim tēvocim Šleseram, ka taču nav nekādas slēptas vienošanās, ja jau mēs tā konkurējam, vaa ne? Nu, skaidra lieta, slēptas vienošanās nav, ja to nevar atrast (pagājušajā gadā tika izveidota komisija, kuras uzdevums bija noskaidot, vai nepastāv slēpta vienošanās degvielas tirgotāju starpā. Komisija nespēja atrast un no tā izgudrēm secināja, ka tātad nekādas vienošanās nav). Kā sacījuši daudzi gudrinieki, galvenais jau ir nepazaudēt savu nostāju.
  • Tie, kuriem šķiet, ka `pasūdzēšanās audzinātājai` (mūsdienu gadījumā - pasūdzēšanās Panorāmai/BezTabuLaikam/Letai/RaidoSWH) par relatīvi mazsvarīgajām problēmām būs efektīva un kaut ko mainīs… tie arī kaitina. Tak medijiem pietrūkst sliktu ziņu (vēl viena lieta, kas kaitina - labās ziņas nav nekādas ziņas), tāpēc ziņa tiek izgrābta un retranslēta dzirdīgām ausīm vai redzīgām acīm. Tā lasām par to, ka tantei Liepājā izbirusi kafija, tā reizi pusstundā uzzinām, ka Magdalēna Porīte pazaudējusi vadītājas tiesības, kuras atradis Artūrs Didons, kura telefons ir +371258951, noskaidrojam, ka konduktore puisīti izmetusi no trolejbusa… Mani neinteresē individuālie patiesības cīnītāji, nu patiešām. Galu galā, 3. arī trolejbusa konduktorei ļoti sāp kakls un viņa neļauj vīrietim ar kazbārdiņu atvērt trolejbusa jumta lūku, tomēr par to neraksta tvnetā (jo es to tur neiesūtīju muahahhaa). Kāpēc neviens negrib protestēt pret to, kā mūs visus skaisti uzmet autobūves kompānija x, paziņojot ka turpmāk viņu moto būs `nepietiek naudas - nepērc`, toties pasūdzēties par pārdevēju m patīk? Nu, jā, pareizi, pārdevēju m tak varbūt vismaz no darba atlaidīs, kamēr kompānijai x neko nepadarīsi… Nekas, turpiniet. Gan jau.
  • Bardaks ap daža laba mr. Krūma vizīti .lv arī kaitina. Paldies Dievam, ka viņi ir izvēlējušies normālo ļaužu brīvdienas, lai ierastos šeit. Tik ienāca prātā skaitļi… Tātad 2.5 miljoni letiņu un 400 ziemeļamurikāņu, kas atbraukuši ciemā. Tā ir apmēram 1/6250 daļa. Un tad viņu dēļ tiek slēgtas galvenās ielas un vecpilsēta?

Nu, re… čiks un viss. Kā vienmēr, kad žults par daudz sakrājies - nekas prātīgs nesanāk, jo dusma traucē koncentrēties uz sevis izpaušanu. Paldies par uzmanīgo lasīšanu.

Link

Ļaundares [Apr. 14th, 2005|11:26 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Miegā pie tevis nāk sliktās domas un klusiņām domājas. Vai tad Tev nekad nav gadījies pamosties nakts vidū ar sāpošu galvu? Tas ir tieši no tām sliktajām domām. Arī tad, ja par agru pamodīsies - šīs vēl nebūs projām, tāds arī paliksi visu dienu ar sliktdomām.

Link

Gabaliņi [Mar. 3rd, 2005|05:56 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kāds tantuks tev izsniedz iegarenu cauruli un saka ‘izkrāso un saliec pats, grozi šo verķi, kā nu viņu, kaleidoskopu, acu priekšā. Katrs jau ieraudzīs pats savas krāsas, katram bildīte būs cita. Vienu dienu šāda, otru — tāda.’

… stāvu zaļā pļavā, caur k-cauruli veros saules radītajā krāsas zibšņu jūrā un stulbi smaidu, novērtējot situāciju un sava saprāta aprobežotību šobrīd. Jā, nu tiesa jau būs, jo vairāk gudrību tu iebāz savās smadzenēs, jo smagākus rāmjus pats ap tām apliec.

Tik vien pietrūktu, kā aizmest to cauruli projām un iebrist zālē, lai skrietu, kūleņotu, elpotu, ārdītos, būtu pats šeit un tagad. Vai arī tomēr… lai būtu tur un tagad, bet tāds, kādu esi sevi vēlējies redzēt. Būtu… ja būtu…

Lūru vien tālāk tik daudzsološajā caurumā, saprotot, ka redzamie krāstoņi pamazām vēršas tumši — ak, jā, pienācis taču ir vakars un saule lēni nolien aiz koku galotnēm, uzklājusi sev sārtu mākoņu segu.

Bet man — kaleidoskops. Bet es — neatkarīgais ērglis. Un man — man tētis ir stiprāks. Un man — manas smadzenes ir sasietas. Un es… — es gandrīz jau robots.

… vismaz raudāt vēl spēju. Pats savā kaleido-pasaulē, tik skaistajā, simetriskajā un nepastāvīgajā.

Link

Akmeņmaizes [Feb. 10th, 2005|05:25 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Viņš retoriski jautāja, vai kāds ir spējīgs savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dot akmeni. Izskatās, ka ir gan. Varbūt ne dēlam. Varbūt ne akmeni. Bet paziņam koka gabalu - noteikti. Cilvēki ir kļuvuši reti riebīgi.

Link

Desimplificēšanas vokabulārijs [Jan. 26th, 2005|02:59 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Gribētos, ka būtu tāda grāmatiņa, pretēja svešvārdu vārdnīcai. Sauksim šo grāmatiņu par “desimplificēšanas vokabulāriju”. Iedomājies vienkāršu terminu, piemēram, “saziņa”. Uzmeklē vārdiņu vokabulārijā un, skat, iegūsti lielisku terminu “komunikācija”. Palūkojies pēc kāda sabiedrībā lietojamāka vārda terminam “dabisks” un atrodi “genuīns”. Gribi zināt, kā sarežģītāk pateikt “viendabīgs” - lūgtum “homogēns”.

Ai, cik skaisti tad valodiņa varētu ritēt!

Link

Galoni [Jan. 11th, 2005|03:06 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Jocīgi gan.

Anglijā viens galons ir 4.5 litri.

Amerikā tas ir jau vairs tikai 3.8 litri.

Tātad pietrūkst tieši 0.7 litru, kas ir tipisks tilpums degvīna un citu stipro alkoholisko dzērienu pudelēm.

No tā varam secināt, ka angļu jūrnieki ir veduši galona etalonu uz Ameriku, bet pa ceļam nodzēruši!

Link

Korporatīvā saziņa [Jan. 10th, 2005|04:25 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Lielās iestādēs jau viss ir citādāk. Tur tu nevari tā vienkārši aizskriet pie saimniecības nodaļas priekšnieka un nobļauties viņam “Idiotu bars, ko jūs darāt?! Ātri aizvāciet tās kazas no pagalma, citādi viņas apēdīs visus manus tulpju stādus”. Nu, nē. Tā vietā tu dodies pie sava priekšnieka, kurš uzraksta un vīzē dienesta vēstuli adresētu saimniecības nodaļai. Vēstulē, protams, tiek lietota tikai literāra leksika un tās izkārtojums ieturēts klasiskās korespondences stilā - ar uzrunu, parakstu un citiem nepieciešamajiem atribūtiem. Pēc tam tiek izsaukts kurjers no komunikāciju nodaļas, kurš nogādās vēstuli vajadzīgajam adresātam - saimniecības nodaļas priekšniekam.

Un, skat, jau tās pašas dienas vakarā atgriežas kurjers ar atbildes vēstuli - “Ļ. cien. tādas un tādas nodaļas priekšniekam, sak, mēs jau labprāt tās kazas aizvāksim, tik mums visupirms jānoskaidro, uz kurieni. Šajā sakarā rītu sazināsimies ar augstāko vadību un ierosināsim nākamajā valdes sēdē izskatīt jautājumu par finansējuma piešķiršanu telpu atbrīvošanai”.

Pa to laiku, protams, tavi stādījumi ir tu-tū, savukārt finansējumu tulpju atjaunošanai vari ierosināt tikai aiznākamā gada budžetā.

Ar šo ievadu es tikai vēlējos norādīt, ka saziņa nebūt nav vienkārša lieta, mūsdienās tā iet roku rokā ar birokrātisko mehānismu, kā rezultātā tiek patīkami piebremzētas dažādas lietas.

Kāda pavisam interesanta korporatīvās saziņas forma ir tā saucamais atkritumu monologs. Šīs saziņas formas pamatā ir nodalīto darba laiku ideja - apkalpojošā personāla darba laiks sākas tad, kad tavējais jau ir beidzies. Tu ej mājās, bet apkopēji nāk uz darbu. Iespējams, tu nemaz nezini, kā izskatās tavs lokālais apkopējs, tikai esi dzirdējis baumas par to, ka “ir tāda jauka tante” vai arī “kaut kāds briesmonis”.

Nu, lūk, te arī sākas atkritumu monologs. Viss, ko tu izmet miskastē, kļūst par monologa “vārdu”.  Tu iemet, apkopēja izņem un nolasa. Tu saki “veci papīri”, viņa saprot “veci papīri”. Tu saki “mīļotās fotogrāfija”, viņa nolasa “vēl viena zudusi mīlestība”, tu saki “tukša ‘oglītes’ paciņa”, viņa saprot “drīz kuņģa čūla”. Tad tu piebilsti “iesniegums par atvaļinājumu (bez priekšnieka paraksta)” un viņa saprot, ka sarakste turpināsies. Tu čuksti “rīkojums par atlaišanu (saplēsts gabalos)”, viņa nomet gaužu asaru un saka ardievu, tu izmet kaltētas rozes, viņa nodomā “tās man?”.

Varētu būt vēl viens stāsts par skaistas mīlestības sākums. Ja vien jūs kādreiz satiktos. Ja vien tas nebūtu monologs. Ja vien tas nebūtu iedomāts.

Link

Riebeklība [Jan. 3rd, 2005|09:15 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kāds aizgāja no darba; par viņu tagad citi smej, kad viņš to vairs nedzird.

Tas derdzas.

Pavisam droši zinu, ja es kādreiz (ak, nu kam negadās) aiziešu, par mani arī smies.

Paranoja, nu varbūt. Bet mēles ir asas, tās gaida.

Link

Human Rights [Dec. 29th, 2004|10:48 am]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Vienai no cilvēktiesībām vajadzētu būt tiesībai uz neaizskaramu, šifrētu saziņu. Cilvēktiesību deklarācijā kaut kas līdzīgs ir minēts, bet stipri netieši.

Vai tad nebūtu normāli, ka es drīkstu Tev kaut ko iečukstēt ausī tā, ka neviens cits to nedzird?

Daudziem, protams, ir vienalga, vai dzird vēl kāds cits, vai nē. Citiem atkal šķiet, ka nav pieļaujams, ka divi tur kaktā sačukstas un ES nezinu, par ko viņi čukst.

Viens lasa savas e-pasta vēstules caur www klientu (nešifrēta HTTP režīmā) no termināla ielas malā un jūtas labi. Otrs atkal priecīgi okšķerē un pārlasa tā pirmā vēstules. Varbūt pat viņš nefiksē paroles un lietotāja vārdus, tik lasa vēstules un priecīgi pieraksta faktus. Un tas pirmais par to nemaz neuztraucas, jo pat neapjauš, ka atrodas mūsdienās, laikmetā, kad informācijas cena ir augsta, kad datoru un to tīklu darba rezultātā rodas iespēja “salaist galus kopā”, kad lielveikali var analizēt pirkumu vēsturi un izdarīt secinājumus par pircēja dzīvesstilu, kad aviokompānijas labāk par tevi pašu pārzina tavus ceļošanas paradumus, kad neliela kastīte muitas punktā var izskaitīt, cik naudas ir tavā kabatā, kad labi draugi dažās tepat esošās iestādēs var tev 10 minūšu laikā izstāstīt visu par cilvēku, par kuru tu nupat vēl zināji tikai viņa mašīnas numuru… tas viss taču esot tik tālu. Nekur tālu tas nav. Jocīgi, ka tieši vecākā paaudze baidās pa telefonu nosaukt naudas summas un cilvēku vārdus, jo atceras vēl psrs/čekas laikus, taču jaunajiem viss pie vienas vietas, tie kārto savus biznesa darījumus un pērk narkotikas caur mobilo stāvot uz ielas stūra.

Nē, es tomēr domāju, ka man ir tiesības uz nepārtrauktu, citiem nepieejamu informācijas apmaiņu. Vienlaga, vai pārsūtīti tiek ziemassvētku apsveikumi, vai lamāts darba devējs.

Jā, jā, zinu jau “ja jau tu esi godīgs cilvēks, kas tad tev tāds liels tur slēpjams?” Varbūt ka tiešām nekā slēpjama. Varbūt ka ir slēpjams. Es gribu to izlemt. Es gribu, lai tās būtu manas tiesības izlemt, ko čukstēšu tavā ausī.

PS. Šī ziņa šeit nokļuva caur brīvi pieejamu informācijas pārraides kanālu, tāpēc var uzskatīt, ka to ir izlasījuši un, iespējams, pa ceļam modificējuši jau daudzi cilvēki. Netici nevienam vārdam.

Link

Ziedot un upurēt [Dec. 7th, 2004|01:46 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Agrāk, kad biju vēl pavisam mazs, man patika lasīt pasaku grāmatas. Gandrīz visas, kādas vien bija atrodamas mājās, biju izlasījis. Zināju, ko var sagaidīt no latviešu tautas pasakām (tur parasti ir kāds pamuļķis vai pavisam muļķis), zināju, ka krievu pasakas ir tās īpatnējās, kur labu atdara ar ļaunu, biju lasījis arī Afrikas tautas pasakas, kuras bija pavisam neparedzamas. Man patika arī H. K. Andersena pasakas, kurās realitāte un ikdiena pinās kopā ar iedomām un vīzijām (piemēram, universitātes students un rūķītis).

Daudzās pasakās tiek apspēlēts šāds sižets - ir parādījies ļaunā iemiesojums (piemēram, pūķis), kurš reketē  labos (parasti - cilvēkus). Ļaunā iemiesojums, nepiedāvājot jumta pakalpojumus, vienkārši pieprasa meslus par nekā nedarīšanu. Tā, piemēram, tiek pieprasīts reizi gadā pie pūķa alas atvest jaunu meiteni ar gaišiem matiem un atstāt drošai nāvei. Šis motīvs nav raksturīgs latviešu tautas pasakām, tās ir uz labo orientētas(relatīvi, protams, relatīvi).

Ļaunā prasība parasti tiek arī pildīta, jaunavas tiek regulārt vestas uz pūķa alu un vēlāk utilizētas, bet labie (cilvēki) to pacieš (baidās paši par savu ādu - tas gan būtu latviešiem tipiski). Iespējams, parādās kāds drošinieks, kurš vēlas cīnīties ar ļauno; cīņa, protams, ar pirmo reizi neizdodas, ar otro ne tik, tomēr ar trešo reizi uzvaru gūst labais. Apēstās blondīnes atpakaļ, protams, vairs nav dabūjamas, bet vismaz meslu pieprasīšana ir apturēta.

Meslu subjektu - manā piemērā, meiteni ar gaišajiem matiem - sauc par ziedojumu vai upuri. Un aizvešanu uz pūķa alu - par ziedošanu vai upurēšanu. Upurēšana gan bieži vien ir arī labprātīga - atdodam senču gariem, jo paši tā vēlamies. Ziedojumus drīkst arī izspiest (atceries - frāze “ieeja par ziedojumiem” nozīmē krāpšanos ar nodokļiem vai ko citu), upurus parasti neizspiež.

Pavisam jocīgas sajūtas mani pārņēma šodien, kad ieraudzīju plakātu, kurš vēstīja “Ziedo bērnu
slimnīcas aparatūrai”. Acīmredzot, slimnīcas aparatūra ir izlīdusi no tumšajām dzīlēm un pieprasa ziedojumus. Vai upurus. Valsts (vai varbūt kāds cits) aicina iedzīvotājus palīdzēt un ziedot bērnus šim ļaunuma iemiesojumam. Nez, kurš būs tas varonis, kas mūs glābs?

Pavisam interesanti kļuva, aplūkojot šī te raksta virsrakstu. Izrādās, nākas ziedot bērnus arī ēdināšanai. Šeit var ziedot bērnus veselībai. Citi aicina arī ziedot Bērnu fondam. Nezinu, kas tas par fondu…

Tā, lūk, ar tām pasakām.

Ziedo bērnu!

P.S. (gudrajiem uzbraucējiem) Nē, es neņirgājos par šīm akcijām. Tās tiešām ir noderīgas un man prieks, ka kāds tādas organizē. Esmu arī ziedojis jaunās aparatūras iegādei (naudu, ne bērnu!). Dusmas ir par to, ka neveiksmīgs formulējums akcijas “sauklim” spēj pilnībā novērst no pašas idejas - ziedošanas.

Link

God is a DJ [Nov. 29th, 2004|04:19 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Vienmēr biju domājis, ka bērnībā noskaidrotās pamatvērtības (vai uz tādām pretendējošas parādības) ir teju neizzūdošas. Bija šķitis, ka to novērtējums varētu laika gaitā nedaudz mainīties vai transformēties, taču nekad ne izzust pavisam. Tak tomēr - smaidi, gaidi, siekalojies - kad nu atnāks prieka sajūta, sadzirdot kādreiz tik mīļo melodiju - bet šī, maita, nenāk! Apmēram kā atrast bēniņos veco zābaciņu un to vienkārši izmest ārā. Nekādas romantikas, nekādu bērnības atmiņu - nu, vienkārši vecs zābaks.

Negribu jau teikt, ka katra indivīda uzdevums būtu atrast viņa dzīves invariantu, lietu, kuras vērtība dzīves laikā ir absolūta - bet tomēr, tad viss būtu tik vienkārši. Tāds dzīves kompass… paskaties uz savu veco zābaciņu, saproti, ka šobrīd tā vērtība Tev ir 17… tātad pienācis laiks pārdomāt dzīvi un prioritātes, tātad darbs Tev šobrīd svarīgāks par ģimeni. Pamaini kaut ko, paskaties pēc mēneša - ooo, zābaciņš nokrities līdz 13.5! Tātad tagad drusciņ vairāk jāpievēršas vaļaspriekiem. Un vēl pēc mēneša… un vēl pēc viena. He, dievišķā zelta konstante, orākuls, kuram jebkurā brīdī vari paprasīt, vai ir vērts darīt to, ko esi sadomājis. Katram savu BigMac indeksu, katram savu veco zābaciņu, uz ko paskatīties!

Johaidī, cik dikti gribas piesaistīties pie kādas stabilas vērtības. Lai šķietami atvieglotu sev klunkurēšanu pa dzīvi. Vislabākajā gadījumā tas varētu būt kāds no tālajiem, bet sasniedzamajiem mērķiem, bet tie tomēr nederēs. Diemžēl cilvēki mēdz nojūgties, kad sasniedz mērķus. Baznīca piedāvā citu, jau sen lietojamu un tādēļ uzticamu stabilo versiju sistēmu. Grūtības rada vien tas, ka galu galā lēmumus jāpieņem pašam (tātad nav ne zābaciņa indeksa, ne BigMac), bet saskaņā ar iepriekšdefinētiem likumiem. Interesanta sistēma, bet tomēr pārāk nedeterminēta, jo invariance ir tieši tikpat viegli pieejama, kā bez šīs sistēmas (ceru, ka par šiem vārdiem svētie tēvi pārlieku neapvainosies).

Nu, jā, bet es tomēr gribu savu zābaciņa indeksu. Katrs jau grib. Gribēt neiespējamo ir tik jauki.

Link

Unplugged [Nov. 10th, 2004|04:04 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Esmu atgriezies no brauciena uz Bratislavu (Slovākija). Biju aizbraucis turp uz 4 dienu workshopu, kurš saucās “Geometry of human’s body”. Ceļojuma laikā šo to saskribelēju uz lapiņām, to arī piedāvāju jums lasīšanai.

05.11.2004.

Sēžu bāriņā, vienā no retām vietām, kur nav pārkurināts. Jocīgi, tie slovāki laikam sabijušies no ziemas tuvošanās, kurina, cik nu spēdami. Iepirkšanās centrā 20 minūšu laikā sajūti, ka esi noplūdis sviedriem un drīz sāksi cepties. Jocīgi arī tas, ka viņi visi nav saaukstējušies un šķaudoši - izejot ārā, uzreiz jūti vēsu un dzesējošu austrumvēju.

Bārā, kurā sēžu, bez manis ir vēl 4 cilvēki, bārmeni un viņas tēvu (laikam tak) ieskaitot. Izskan The Doors dziesmas The End (šķiet, tāds bija nosaukums), sienas gaužām tumšas, tomēr vieta ir mājīga. Nosaukums un atmosfēra sola īru krogu, tomēr dzert dabūju Budweiser alu no Pilsner Urquell glāzes.

Sūtu īsziņas mīļotajai meitenei un arī vecākiem, saņemu atbildes un lēni sūcu savu alus puslitru par 51 santīmu, ja pārrēķina cenu latos. Pabrīnos par savu rokrakstu. Neesmu neko rakstījis ar roku jau labu laiku, šķiet, kopš pagājušā gada beigām, kad vēl apmeklēju lekcijas. Galu galā tomēr vēl spēju noturēt kaut cik taisnas rindiņas un pat dažas minūtes pēc uzrakstīšanas salasīt sevis rakstīto. Sāku rakstīt tikai tāpēc, ka neprotu klusi vērot apkārtni un neko nedarīt. Cilvēku balsis dejo apkārt, pildspalva slīd itin labi.

Šodien pirmo reizi mūžā ar savu parakstu apliecināju, ka sabildētos materiālus publiski nedemonstrēšu, izņemot gadījumu, kad būtu saņēmis atļauju no modeles. Taisnība jau viņiem ir. Galu galā šeit kats var iegūt tīri kvalitatīvas fotogrāfijas, jo tehnika to pieļauj.

Fotogrāfs, pie kura mācos, Kamils Varga, ir bildētājs ar plašu pieredzi. Rīta pusē skatījām viņa portfolio. Itin labi saprotu viņa tehniku, bet darbos sastopamās idejas prasa padomāt. Bieži vien arī diezgan ļauno domu “vai šis netiktu atzīts par brāķi, ja to būtu bildējis es?” Šķiet, ka diezgan daudzas no bildēm neatbilst tam, ko es sagaidītu no fotogrāfijas, tomēr, to apvienojot ar viņa filozofiju, ir OK. Gribētos, ka bilde (un arī klāt nosaukums varbūt) pateiktu domu pilnībā. Šeit brīžiem šķiet, ka līdzīgu vizuālo efektu varētu sasniegt ar vienkāršāku tehnoloģiju. Tad arī jautājums, vai tā (tehnoloģija) atmaksājas? Ja Miša Gordins to darītu post-processing laikā, tad Kamils izdara studijā. Veidojas kaut kas līdzīgs tehnoloģijas eksperimentiem, tomēr te apakšā ir arī dziļa ideja - kad Kamils to paskaidro vārdos. Pretrunīgi.

Šķiet, ka jebkurai kompānijai būs kāds, kurš ir pavisam nevietā. Šeit es nedomāju dabiski veidotas kompānijas, bet nejaušu ļaužu sajaukumu kā šis workshops. Šeit mums ir mūžīgā jautātāja Amelie, žurnāliste-fotogrāfe no Itālijas, kurai, šķiet, nav ne mazākās izpratnes par fotogrāfijas tapšanas procesu (fizikālās jēgas izpratnē). Nepārtraukta ‘ne-pa-tēmu’ jautājumu plūsma, izbrīns par to, ka melnā istabā fotoaparāta slēdzi var turēt atvērtu stundām ilgi, daudzkārtēji jautājumi par atkārtotu ekspozīciju… brīžiem kļūst grūti. Tomēr viņa lieliski darbojas kā katalizators, piespiežot Kamilu pateikt vairāk, izskaidrot. Man kā tipiskam letiņam viss ir skaidrs tāpat - bet vai pietiekami labi?

Viņu, vietējo, protams, ir vairāk. Citvalodīgie esam mēs trīs, tā itāliete, viens angļu puisis, kurš šeit studē fotogrāfiju un es. Runājam angliski, bet sarežģītākās lietas tomēr skaidro slovāku valodā. Ja zinu, kas tiek skaidrots un rūpīgi klausos, varu arī saprast kaut ko. Tā valoda, protams, atšķiras no krievu valodas, bet ir kopīgi vārdi - daudz tādu.

Ar valodām viņiem te neiet īsti labi. Vislabprātāk viņi runātu slovāku valodā, bet to es nesaprotu. Pārdevēji, viesnīcnieki un citi nerunā angliski. Viesnīcas komendante piedāvā runāt krieviski, tomēr izrādās, ka pati nesaprot gandrīz neko. Atliek atbildes kā “aha” un “ok”. Saprotamies. “Zaplachesh rane utrom”. Ok. Viss skaidrs. (Kā vēlāk noskaidrojās, pārprasts tomēr).

Tikpat grūti klājas daudziem. Paldies dievam, gan Kamils, gan arī workshopa dalībnieki runā angliski. Cik nu kuram labi sanāk, bet tomēr. Pusdienojam mazā restorānā blakus studijai, protams, ir tikai slovāku ēdienkarte. Dabūju “daily menu”, jo neko citu nesaprotu.


Kamēr rakstu, bārs ir piepildījies, vairs nav nevienas brīvas vietas. Cilvēkiem mugurā džemperi, kādus es vilktu ziemas vidū. Laikam salīgi.

Paldies dievam, pirms braukšanas uz šejieni esmu izdrukājis transporta karti un pilsētas plāna fragmentus ar man svarīgākajām vietām. Vakar veiksmīgi atnācu no galvenās stacijas līdz savai viesnīcai, atradu arī fotostudiju, iepirkšanās centru un citas vietas, kurās gribēju nokļūt. Tātad “orientējos”. Bratislavā, šķiet, vispār nav iespējams pa īstam apmaldīties. No vienas puses ir upe, kuru šķērsojot, nokļūsti Petržalka rajonā, no otras - kalns. Pārvietojoties pa leju, vari klejot šurp un turp, pat neskatoties kartē.

Tramvaji un trolejbusi tādi pat, kā pie mums - Škoda. Īpatnēji gan tas, ka turp un atpakaļ maršruts tramvajiem ne vienmēr sakrīt. Piemēram, redzot pretim nākošu 6. tramvaju, nevari būt drošs, ka arī tavā virzienā brauks 6. trams. Esmu nopircis 7 dienu transporta karti, bet galu galā šķiet, ka neizmantoju tās iespējas pilnībā - daudz staigāju, jo viss ir deizgan tuvu. Mana “viesnīca” atrodas tuvu centram, 7 minūšu gājienā no vecpilsētas.

Guļamvietu man atrada pasākuma organizatore Veronika, par ko arī viņai lielais paldies. Cena ir īsti studentiska, zem 10Ls par nakti, bet vieta pašā centrā un nav vecs grausts (ir padomjlaika grausts) - ir vecas, bet labi koptas kojas. Ar biroja tepiķi uz grīdas, televizoru istabā (četri kanāli slovāku valodā), siltiem radiatoriem un glāžu kājiņu nospiedumiem noklātu galda virsmu. Tomēr izvēlos pārtiku glabāt uz stikla galdiņa un veļu neizpakot no maisiņiem - kas var zināt, kas kur ir bijis.

No rīta novēroju, kā policija savāc divus vīrus - šķiet, bezpajumtniekus. Manuprāt, tam īsti nav iemesla, viņi ir tikko iznākuši no kādas šķērsielas. Tagad vakarā vēroju, kā policisti “strādā” ar čigānu muzikantiem, kas ubago vecpilsētā. Acīmredzot, tāda ir politika un attieksme. Tomēr jāsaka, ka pilsēta ir “sociāli tīra”- nezinu gan, kur viņi visi paliek. Workshopa dalībnieki apgalvo, ka varot droši staigāt pa pilsētu, tik esot jāuzmanās no vietām, kur maz cilvēku.

Pabeidzu alu un dodos mājup. Laiks paturpināt līdzpaņemto grāmatu un apēst kaut ko. Atā, slovāku jaunieši pie blakus galdiem.

06.11.2004.

Nākamais vakars ar nākamo alus glāzi man priekšā. Šoreiz pavisam cits bārs, vēl nedaudz mājīgāks nekā vakarējais. Mazi galdiņi ar tādiem apaļīgiem mīkstajiem krēsliem, kādi pie mums bija modē deviņdesmito vidū un tiek daudz kur lietoti arī šobrīd.

Kaklā tā nepatīkamā sajūta, kad “vēl jau nekas nav”, bet ir aizdomas, ka rīt būšu saaukstējies. To nu tie slovāku kurinātāji panāk ar savu šoka terapiju.

Esmu apjautis, ka “ano” nozīmē “jā”, bet “zamačka” ir mērce. Ar slovāku valodu progress ir niecīgs, cik sapratu vakar, tik arī šodien. Saprotu, par kādu tēmu runa ir un arī to, kāds ir runātāja viedoklis par to, bet ne vairāk.

Gribas pateikt meitenei, kas naktī ap 02:00 gāja dušā un pēc tam skaļi raudāja savā istabā, ka mēs viņu dzirdam. Un parakstīties kā Timuram un viņa komandai. Kaimiņiem par sodu, es uzdziedu divpļaviņas rīta dušas laikā. Nav jau tā, ka es gribētu ļaunumam atdarīt ar ļaunum, tik izliekos aizmirsis, ka vīni varētu ap 08:00 vēl gulēt.

Itāliete sodien liek par sevi manīt no vissliktākās puses. Brrr. Katrā kompānijā ir kāds, kas neko nesaprotu un kāds, kam nekas nepatīk. Reizēm, arī šoreiz, šīs divas lomas spēlē viens un tas pats cilvēks. Šķiet, viņi tur Itālijā ir pārlieku aizrāvušies ar savu demoktrātiju un vienkārši nespēj izprast situācijas, kad viņu specifisko vēlmju dēļ netiek mainīta sistēma. Lieta jau pavisam vienkārša. Lai nemocītu modeli, mēs esam sadalīti grupās pa 3-4 cilvēkiem kas tad nu vienlaicīgi atrodas studijā. Katrs dabū 20 minūtes strādāt ar modeli (o, jā, tas ir gan pilnīgi pietiekams laiks, lai realizētu visas idejas, kas tev ir galvā tobrīd), bet pārējie piepalīdz ar gaismām, bildē skices savām bildēm etc. Kad beidzas grupai paredzētais laiks, visi dodas ārā no studijas un nāk nākamā grupa. Tik vienkārši. Diemžēl itāļu dāma apmēram mūsu grupas stundas vidū ir piebildējusi pilnu CF karti un viņai jāiet bildes pārkopēt uz datoru. Viņas izpildījumā tas prasa grupai atlikušo pusstundu, kuras laikā pārējie ir veiksmīgi pabeiguši bildēt. Te arī sākas problēma-  viņa pieprasa iespēju bildēt kopā ar nākamo grupu, jo esot pazaudējusi sev pienākošos laiku. Tomēr Kamils izrāda savu nevēlmi to viņai atļaut un līdz to dāma paliek ārpusē. Tālāk seko pusstunda, kuras laikā man gribētos būt tālu, tālu prom. Sūdzēšanās vienam paer otra nesapratni, sūdzēšanās par stulbo workshopu etc etc. Dumji. Šķiet, ka tante vienkārši grib kašķēties. Tomēr tas garastāvokli nebojā. Pat viņas pompozā krāmēšanās un aiziešana “ar žestu”. To ir viegli ignorēt. Viņa vairs neatgriežas.

Mja, tie tārpi. Viena no reizēm, kad man nepatīk. Pamanu, ka bārā (mūsu studija ir savenota ar mazizmēra bāriņu) uz letes stāv stikla trauks, kurā kaut kas kustas. Tie ir tādi sarkanmelni tārpi, kas ņudzinās pa bļodas dibenu. Nezinu, kāpēc (un vai) tie nelien ārā no bļodas. Tomēr ļoti nepatīk. Iedomājos tādu rāpojam pa ēdienu vai uz muguras… Bet, ja nu kādam to vajag, lai jau.

Rīta pusē bildējam ar studijas blicēm. Klasiskie portreti, līniju meklējumi, formas. Man nepatīk portreti, man šķiet, ka sejas ir sarežģīti bildējamas. Un rezultāti arī parasti sanāk grūti baudāmi gan modelim, gan man. Tāpēc paspēlējos ar gaismām, sabildēju modeles roku (trīsstūra ģeometrija) un krūti (aplis), pēc tam vēl dažas līnijas. Kopā sesijas laikā dabūju kādas 3 prātīgas bildes, kuras domāju nodrukāt arī mājas lietošanai. Pārējās interesantās bildes ir skices, ko sabildēju, kamēr “pa īstam” fotografē citi. Man trūkst ideju, tā ir liela problēma. Labi pamanu interesanākus rakursus, kad bildē citi, bet vadīt procesu neprotu (he, kaut kas pazīstams - ne tikai no fotolietām, bet arī no ikdienas darba).

Nav ne jausmas, ko bildēšu rīt, kad ķersimies pie diapozitīvu projicēšanas uz ķermeņa. Šķiet, atkal aizmirsīšu par to, ka bildēju cilvēku un mēģināšu iegūt līnijas un laukumus (piez. pārrakstot - tas neizdevās). Kamils apgalvo, ka galvenais esot apgūt bildējamo ķermeni, mēģināt ieraudzīt tajā ģeometriju un tad jau idejas nāks. Tur nu gribas viņam piekrist, jau šajās 1,5 dienās esmu pamanījis daudz jauna.

Vajadzētu būt, ka modelei tas viss ir pamatīgas mokas. Tik daudz dažādu raksturu, viens pēc otra, viss mainās. Bet viņa plika. Un jābūt sastingušai. Tomēr viņa strādā lieliski, palikdama pilnīgi inerta pret izmaiņām. Veiksmīgi abstrahējos no viņas ķermeņa kā iekārojama sievišķības iemiesojuma. Tad ir abpusēji vieglāk. Nevarētu teikt, ka tā būtu bijis pirmoreiz, kad bildēju meiteni mājas “studijā”.

Šī tehnika spiež padomāt, vai vispār ir vērts mocīties mājas apstākļos. Protams, vienkāršākais veids būtu atrast kādus 1200 Ls, lai nopirktu 3 zibspuldzes. Vai arī izdomāt, ka tas vispār nav priekš manis. Un izmest halogēnu lampas. Varbūt strauji mainīt darbu un pārkvalificēties par fotogrāfu? Tieši pirms braukšanas satiku vienu puspaziņu - Jāni, kurš esot kļuvis par profesionālu bildētāju. Tas ir, pārtiekot no bildēšanas. Arī Gatis Rozenfelds ir jauns breksis taču! Vai tad nu es nevarētu. Ak, paliek jau tik tā viena problēmiņa, par kuru jau rakstīju-  ka man nav ideju. Un ka esmu dunduks. Varbūt tieši tas arī šķir mani kā bildētāju no fotogrāfa? Tad laikam jau tomēr lai tas paliek kā bijis - augstas izmaksas hobijs. Maizīti pelnīšu citādāk.

Priecājos, ka nopirku garo objektīvu tieši pirms braukšanas. Tas palīdz vaļā no nīstajām “viss ķermenis un arī tas motīvs, ko es patiesībā bildēju” bildēm. Varu noķert tieši to līniju vai ēnu, ko gribu - un pa visu kadru. Par kvalitāti gan nezinu. Neesmu pārkopējis bildes uz datoru un paskatījies.

Pietiks šodienai. Pulkstenis jau gandrīz 9 un puisēns (es) noguris. /Ano/

09.11.2004.

Bum, Vīne. Tas pasākums iet uz galu. Bildēšana jau beigusies, atliek tikai tikt mājās. Vakardiena bija atšķirīga no pārējām, tā nu sagadījās, ka nekādas rakstīšanas vai alus dzeršanas nebija. Beidzot kādam (Veronikai, kura organizatore?) ienāca prātā, ka būtu jauki pasēdēt un papļāpāt, nevis vienkārši pēc “darba” izklīst pa mājām. Tā nu tas arī notika, pabeidzām bildēšanu un tad mierīgi piesēdām un padzinām klaču. Bija jāpagaršo slovāku baltvīns (paši gan atzīst, ka ir fūzelis apakšā), pēc tam vēl viens baltvīns, tad viens cits… Viņi, draņķi, lej bez žēlastības. Kā krievi lietu šņabi. Nu, jā. Ap 12iem naktī jau gulēju gultā un pārdomāju, vai nevajadzētu tomēr pašam ierosināt vemšanu. Vārdu sakot, bija jauks vakars. Ienīstu dzeršanu tādos daudzumos.

Diskusijas arī bija neauglīgas. Lielākoties viņi nepiekrīt Latvijā tik tipiskajam viedoklim, ka fotoiesācējiem pietrūkst paškritikas. Diskusija apstājās pie “what exactly is your problem?” Un te nu man nav ko atbildēt, man nav problēmas. Man ir pašpozicionēšanās problēma, bet tā neattiecas uz pārējiem.

Vakar bildējām pavisam Kamila stilā - dienas sākumā paši varam eksperimentēt ar diapozitīvu projekcijām uz ķermeņa, vakarpusē sākam apgūt luminogrāfiju (rakstīšana ar gaismu). Manas projekcijas uz ķermeņa ir gaužām vājas (izņemot vienu), kā vienmēr esmu iedomājies kaut ko, ko nevaru dabūt un attiecīgi nemāku improvizēt, to nedabūjis. Bet nu ok, vismaz viena projekcija izdodas itin labi. Ir sajūta, ka arī Kamilam tā patīk. Žēl, ka mums nav īstu skolotāja/skolnieka attiecību, tad es būtu dabūjis pluspunktus vai žetonu.

Kā vienmēr, daudz veiksmīgāk izdodas saviem mērķiem izmantot citu idejas. Kamēr strādā pārējie puiši, veiksmīgi noķeru 2-3 labus kadrus. Piedodiet, nevaru tos parādīt šeit, jo esmu parakstījies par nepublicēšanu. Kaut arī Monika tajos nav identificējama  tiešā veidā, kaut arī modeļa aizsardzība šeit nav tas galvenais, publicēt nevaru. Ja nu tomēr to ieraudzītu kāds kam nevajag, ja bildes nokļūtu sliktās rokās… Meitenes ģimene esot reliģioza, un tad nu būtu slikti, kā tas jau reiz esot bijis.

Domāju par vietu Rīgā, kur varētu aiziet un parunāt ar fotolaboratorijas operatoru, pabakstīt ar pirkstu, kurus kadrus drukāt un ko koriģēt. Nezinu.

Rīts pienāk slapjš. Ļoti. Tieši tāds pats, kāds bijis vakars. Galva nesāp, vismaz ne īpaši. Lietussargu, to, protams, atstāju mājās. Līdz autobusam nokļūstu veiksmīgi, nav tālu. Veiksme pamet mirkli pēc izkāpšanas no autobusa - kad nākamais autobuss apšļāc mani ar peļķes saturu no ragiem līdz nagiem. Aizejot līdz studijai, secinu, ka esmu pirmais un jāpagaida vēl ārpusē. Nav ilgi. Un ir ciešami.

Rīta bildēšanu sākam ar luminogrāfijas eksperimentiem. Ņemos ar līdzpaņemto Čaika zibspuldzi, krāsainiem lukturīšiem, studijas zibsni. Nekā prātīga - paģirainā smadzene nerada idejas. Citiem puišiem neiet daudz labāk, viens nemaz neveido savu izkārtojumu, tik pamet mazas idejas.

Ak, jā, vakar vakarā labu laiku pļāpāju ar Veronikas māsu. Uzzinu šo un to interesantu arī, piemēram, ka slovāku “zaitre rano” nenozīmē “agri no rīta”, bet gan “rīt no rīta”.

Pusdienojam kādā jocīgā picērijā, kur Calzone picu gatavo ar vistu aknām. Izvēlos dienas ēdienu, kas ir gulašs ar pastu. Tā stipri atgādina klimpas, tikai krietni mazākas. Esot slovāku nacionālā pasta.

Pēcpusdienā varam bildēt, kā paši gribam. Mēģinu veidot siluetu uz studijas softbox fona, bet neizdodas panākt vēlamo efektu. Beigās “poda pēc” uzņemam bildi ar pārējiem diviem puišiem, lietojot to pašu zibināšanas tehniku. Vismaz jautri.

Pēc tam svētā atvadīšanās, vizītkaršu dalīšana pa labi/kreisi. Izdodas tikt vaļā no kādām 10 darbavietas vizītkartēm, kuras citādi stāv nelietotas atvilktnē. “Take care of yourself” un citādi uzmundrinājumi, tad mazs brauciens autobusā, pusstundas gaidīšana stacijā (tur atkal satieku kašķīgo itālieti) un viss. Bratislava beidzas. Ceļojam uz Vīni, brauciens beidzies.

Bija vērts turp doties, pavisam nopietni. Kaut arī esmu uzņēmis varbūt tikai 10 bildes, ne jau tur tā sāls. Esmu palēcis vēl krietnu gabalu uz priekšu fotogrāfijas filozofijā - un tas ir galvenais. Saprast, kāda velna pēc mēs to darām.

Ceļojuma izmaksas pagaidām nezinu, bet lēšu, ka jābūt ap 300 Ls. Ar visu lidošanu un dzīvošanu. Un workshopa dalības maksu.

Link

skaitļi neskaitās [Nov. 1st, 2004|04:01 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Augustā nedaudz labāk nekā septembrī, bet oktobrī atkal apmeklējums par pieciem procentiem augstāks nekā septembrī. Polim jāatzīst, ka EHR kaut reizi mēnesī skanējis 300 000 radioaparātos, bet agrāko laiku SuperFM tikai 230 000. Un tas viss tikai pateicoties statistikas iespējām un radioklausītāju aptaujai.

Jā, mani mazliet mulsina skaitļi. Vakar āra temperatūra bija plus seši grādi pēc Celsija - man bija silti -, šodien arī tie paši plus seši, bet nemaz tik silti nav. Kā tad tā - ak, nu jā, vējš taču. Neliels blakusfaktors un tava ciparzeme kļūst utopiska.

Sasniegsim tūkstoš sešsimt divdesmit trešā gada rekordu, kad novembra pirmajās dienās termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus četrpadsmit grādiem….

Nu, cik var? Labi, ir statistika, ir saglabājušies bezjēdzīgi cipari, bet kāpēc gan tas varētu būt svarīgs man, lauku tantei, kas knapi atceras, kurš šobrīd ir finanšu ministrs? Turklāt vēl šie brīnišķīgi iemidzinošie termini, klišejiskās frāzes kā “termometra stabiņš noslīdēs”, “vietām bez nokrišņiem”, “Drāmas mazajā zālē - Bezkaunīgie veči” un visas pārējās. Man, piemēram, termometrā nav nekāda stabiņa, tur ir sarkans šķidrums.

Un Saules kaujā (kas notika 1236. gada 22. septembrī) ordeņa pusē piedalījās kādi 3000 vīri. No tā tam nabaga lasītājam jāsaprot, kāda (liela | maza | sīva, vajadzīgo pasvītrot) cīņa notika. Neviens neteiks, ka igauņiem, latgaļiem un līviem dikti negribējās atdot savu zemi un tāpēc viņi bija ar mieru cīnīties pret svešzemniekiem. Jo tā nav interesanti. Feināka ziņa sanāk ar tiem 5000 kritušajiem.

Skaitļi var melot uz visādām pusēm. 100 stundas ir daudz…bet nepilnas piecas diennaktis nemaz tik daudz nav.

Ko tad nu es te daudz, to pašu taču Ekziperī jau teicis 1943. gadā.

Link

Veca īgņas bubinājums [Oct. 26th, 2004|05:29 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Cits “lieto kontracepciju”, cits “kačā pa trubām pirātismu”, citam “mazmeita ar biznesu apprecējusies”. Nākamajam jāiet pasēdēt “toletē”, vēl nākamajam sagribas “applaudēt”… Vēl trešam aktieris bija “smieklīgs” (ak, kur nu tādi smalkumi). Un tad vēl sakām, ka radio raidījumi, kuros palīdz izkopt valodu un skaidro populārākās valodas kļūdas, esot bezjēdzīgi. Ha!

A vot tādi pīrāgi!

PS. Protams, sen vairs nav runa par normālu interpunkcijas lietojumu.

Link

navigation
[ viewing | 80 entries back ]
[ go | earlier/later ]