Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kāds tantuks tev izsniedz iegarenu cauruli un saka ‘izkrāso un saliec pats, grozi šo verķi, kā nu viņu, kaleidoskopu, acu priekšā. Katrs jau ieraudzīs pats savas krāsas, katram bildīte būs cita. Vienu dienu šāda, otru — tāda.’

… stāvu zaļā pļavā, caur k-cauruli veros saules radītajā krāsas zibšņu jūrā un stulbi smaidu, novērtējot situāciju un sava saprāta aprobežotību šobrīd. Jā, nu tiesa jau būs, jo vairāk gudrību tu iebāz savās smadzenēs, jo smagākus rāmjus pats ap tām apliec.

Tik vien pietrūktu, kā aizmest to cauruli projām un iebrist zālē, lai skrietu, kūleņotu, elpotu, ārdītos, būtu pats šeit un tagad. Vai arī tomēr… lai būtu tur un tagad, bet tāds, kādu esi sevi vēlējies redzēt. Būtu… ja būtu…

Lūru vien tālāk tik daudzsološajā caurumā, saprotot, ka redzamie krāstoņi pamazām vēršas tumši — ak, jā, pienācis taču ir vakars un saule lēni nolien aiz koku galotnēm, uzklājusi sev sārtu mākoņu segu.

Bet man — kaleidoskops. Bet es — neatkarīgais ērglis. Un man — man tētis ir stiprāks. Un man — manas smadzenes ir sasietas. Un es… — es gandrīz jau robots.

… vismaz raudāt vēl spēju. Pats savā kaleido-pasaulē, tik skaistajā, simetriskajā un nepastāvīgajā.