Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Jocīgi ir ar jums, darba kolēģi. Nekad es nesatieku jūs ārpus darbavietas, nekad. Veikalos, kultūras pasākumos, transportlīdzekļos - nē.

Nu, nestāstiet man, ka Rīga ir pārāk liela vai ka jūsu ir pārāk maz. Kāpēc tad citus paziņas gadās satikt? Vienkārši viens no mums ir citāds un oscilē citā plaknē. Varbūt tie esat jūs, bet varbūt tomēr - es.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Zāli es pļauju tāpēc, ka man ir kauns no kaimiņiem par savu aizaugušo pļavu. Nebūtu kaimiņu, pļautu krietni retāk.

Vispirms pļauju tur, kur visvairāk redzams no kaimiņu logiem un pagalmiem, tikai pēc tam mājas priekšā un citur, kur patiesībā vajadzētu.

Tāda nu ir tā kaimiņu būšana.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tātad… projekts par puspabeigtām mājām un industriālisma auru bija.

Projekts par skraidošiem mīļiem vāverēniem bija.

Projekts par manu iztēloto ikdienu bija.

Tagad pienācis laiks projektam par ziediem. Zināji, ka hiacintes aug ļoti ātri? Nu, ļoti, ļoti.. Ne dienām, ne stundām, bet pat 20 minūšu laikā ir pamanāma starpība! Sevišķi laikā, kad plaukst ziedi. Un zināji, ka pieaugusi hiacinte turpina “gorīties”, kamēr beidzot sagorās pavisam? Vārdu sakot - ej ka nu paskaties, kā aug hiacinte. (3.8MB video)

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pusi dienas es skatījos uz konfekti. Uz konfekti, kuru Tu biji atstājis uz galda, kad devies projām.

Nē, patiesībā Tu biji atstājis divas konfektes. To pirmo, to es nočiepu uzreiz, tikko Tu biji laukā pa durvīm.

Bet grūti gāja ar to otru. Es nebiju viens, tā bija “publiskā telpa”. Mēs visi skatījāmies uz Tevis atstāto konfekti un katram no mums morāli pienācās 1/5 daļa no tās. Bet vienam taču bija jābūt tam nekauņam, kurš piesavinās publisko.

Pa vienam viņi izklīda un devās projām, pa vienam, tik lēni. Viens aiziet mājās, tad otrs. Tad vēl viens. Un vēl viens.

Mēs palikām divi.

Šņarkts un tā ir man vēderā, kamēr viņš ir pievērsies darbam un nepamana.

Man kauns, kauns man ir. Ja nu tomēr viņš pamanīja. Bet es zinu, ka viņš neko neteiks. Jo tā jau nav pieņemts.

Rīt nolikšu citu konfekti vietā. Un skatīšos atkal uz to kādu pusi dienas. Bet šoreiz jau ar apziņu, ka tā patiesībā ir mana.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pa atvērtiem vārtiem stadionā ietraucas FarsMobilis, mirkšķinādams uguņus un lēkādams; sagaidītāji sajūsmā sauc, cits ķer pie sirds un nočukst “man palika labi, ļoti labi”, cits mīņājas un cenšas izstiepties garāks par sevi, tas neizdodas, kāds mazs bērns, uzcelts “kukaragās”, sasmērē mātei seju ar suņa mēsliem, kas pielipuši pie zābaka zoles, īsi sakot, ekstāze plebeju gaumē; gaisā uzskrien tūkstošiem raķešu, kas bijušas sagatavotas tieši šim mirklim, kad pilsētā iegriezīsies FarsMobilis; par to visus brīdināja jau laikus, neviens nedrīkstēja palikt mājās un neierasties šeit; nu auto trauc jau ceturto apli pa stadionu un atnākušos visvairāk interesē, kura tad ir tā mīklainā dāma pie FarsMobiļa stūres, bet kurš gan to varēs saskatīt, kad spoguļstikla logos atspīd vien pārspēcīga saules gaisma.

FarsMobilis izbrauc no stadiona un pazūd tālumā, viss ir beidzies; cilvēki vīlušies un sakautrējušies izklīst; viss noticis pārāk īsi un pārāk perfekti, tur nebūs par ko parunāties kā iepriekšējā reizē; vienkārši atbrauca, pārsteidza un pazuda; vienu onkuli aizved uz reanimāciju, atā.

Tak tepat pa pilsētu trauc FarsMobilis, pie stūres tam vecā tantiņa ar sačokurojušos sejas ādu un chupa-chups bezzobainajā mutē, dzīve ir viņas vārds.

Uzmanies, arī pa tavas pilsētas ielām reiz trauksies šis auto.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Grūtāka par cīņu starp sevi un citiem ir cīņa starp sevi un sevi. Savu iekšējo “es” un iekšējo “tu”.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pavisam nejauši uz ielas es satieku sevi pēc divdesmit gadiem.

Mēs abi raudam.

Mēs abi esam šokēti par to otru tēlu.

Atmiņas un nākotnes vīzijas.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ir gan jocīgi, ka, atnākot uz darbu, satieku šeit savas darba domas, kuras negribēja iet mājās pēc darba laika beigām. Viena sēž manā krēslā un izliekas par mani pašu, saāķējusi kājas uz darba krēsla pamatnes, cita ielīdusi atvilknē kopā ar papīra lapu, kuru tur vakar noliku.

Vēl jocīgāk ir tas, ka man pašam no visām maliņām parādās domas, kuras tomēr bijušas man līdzi mājās. Tās lien ārā no žaketes kabatām, dažas izbirst no matiem, viena tik ilgi kņudinās pa degunu, kamēr beidzot nokrīt uz galda, cita ielīdusi kaklasaites adatas ķēdītes caurumā, pēdīgi viena maza melna pielipusi kurpei pie zoles. Te viņas visas, mazās, sakaltušās domeles, kas tik uz brīdi drīkstēja ielauzties smadzeņu neizmantotajos stūrīšos, pārvēršas lielās un nopietnās domās. Cita pat tik ļoti vēlas parādīt savu ego, ka pozicionē sevi kā problēmu. Viena nomirst, sekcijas aprakstā minēts cēlonis “rīts gudrāks par vakaru”.

Atpazīstu arī dažas urdītājas ķircinātājas, kuras man nelika mieru naktī, ieraugu to mazo riebekli, kura traucēja atpūsties vakarā. Tagad tik` tās paaugušās lielākas un šeit tām lielāka vara. Krišiņ, skraidi nu!

Man jau vakar šķita, ka neeju mājās viens.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Piedodiet par mazliet tehniskām pārdomām, nevis to, ko jūs jau no manis gaidījāt, proti nelielu iegruzonu par to, ka pasaule mani nesaprot (vai es viņu).

Man tomēr šķiet, ka no banku puses nav korekti ļaut lietotājam apskatīt kartes konta atlikumu citu banku bankomātos. Tas ir, pēdējā laika lieliskā iespēja, ka es varu Hansabankas automātā apskatīties sava Unibankas kartes konta atlikumu.

Varētu iedomāties, ka Unibanka drīkst mana konta atlikumu atklāt 1)man pašam 2)prokuratūrai, tiesu izmeklētājiem, SABam u.c.

Šajā gadījumā skaidri redzams, ka šie sensitīvie dati tiek nodoti trešajai pusei, mani par to speciāli nebrīdinot. Tas ir, Hansabanka tagad zina, ka man kontā palikuši tikai pieci santīmi.

Jautājums “vai tiešām jūs vēlaties, lai mēs dalām mūsu mazo noslēpumu ar Hansabanku” pirms atlikuma rādīšanas uz ekrāna būtu īsti svētīgs.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Gadījās aizvakar, pa ielu ejot, ieraudzīt izkārtni “Tukšo dvēseļu pieņemšanas punkts”. Protams, pieklauvēju un devos iekšā pa durvīm, tā gribējās apmierināt ziņkāri.

Uzzināju - jā, dvēseles pieņem, cena pēc vienošanās. Dvēselei esot jābūt tukšai un tīrai, nedrīksot būt vairāk kā 20% noslogota. Pretim varot dabūt vai nu citu, lietotu dvēseli (85-90% noslodze), kompensācijā saņemot mierīgu prātu un veselīgu miegu 30 gadiem, vai palikt pavisam bešā, kompensācijā saņemot naudas pabalstu katru mēnesi visu atlikušo mūžu.

Jautāju, kur paliks mana labā dvēsele pēc nodošanas - tā aiziešot citiem, turīgākiem ļaudīm apmaiņā pret viņu pilnajām grēku tašām. Citi gan paši nez kādiem līdzekļiem attīrot dvēseles un tad nododot apmaiņā pret naudu turpmākamam mūžam… Klausījos dvēs’ļu meistarā un nespēju vien nobrīnīties, cik daudzi to jau ir izdarījuši.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ja jau tie arābi ir tik briesmīgi, kāpēc tad amerikāņi nepāriet uz romiešu skaitīšanas sistēmu?

Piemēram, auto cenas - ja jaunais Mersedess maksā 3999 USD (nē, neesmu dumjš, šis ir tikai piemērs), tad reklāmā rakstām “Jaunais Maarseidiis Beenc tikai par MMMCMXCIX aa es vee dollariem”! Pie reizes sanāks arī intelekta pārbaude.

Ir gan viena problēma - romiešu skaitļi parasti ir veseli skaitļi, tāpēc grūti būtu uzrakstīt cenas. Teiksim, nerakstīsi jau hamburgera cenu (piemēram, 1.99 USD) kā I.XCIX… Nāksies apaļot uz veseliem skaitļiem. Sērkociņi par velti, maize par latu. Galvenais jau, ka vidēji peļņa paliek tā pati.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pamatīgi kaitina tie visi “viņi”, kuri uzskata, ka dzīve patiesībā ir tāda spēlīte.

Daži spēlē pārdevējos un pircējos. Tos var redzēt dažādos lielveikalos - viss jau būtu, gan formas tērps, gan piespraudīte pie krūtīm, tikai nejēdz ne ko pārdot nedz arī pārzina to, kas plauktā. Citiem atkal patīk pārdot vai solīt pārdot preces, kuru viņiem nemaz nav, bet kas atrodas muitas noliktavā un var tur vairs neatrasties gadījumā, ja norvēģu mātes uzņēmuma pārstāvji to būs jau rīt savākuši.

Citi atkal spēlē IT speciālistos un piedāvā savu palīdzību par dārgu naudu, taču rezultāts ir kaķim zem astes - kas nedarbojās agrāk, nedarbojas arī pēc tam.

Vēl dažiem patīk uzspēlēt ārstos un pacientos, pastāstot, ka “jā, jums tāds jocīgs klepus, varbūt kādu nedēļu slimības lapu?”

Citiem patīk paspēlēt palīdzības dienestos un garantijas remontos, laipni piedāvājot izskriet cauri birokrātiskai sienai un pēc tam atnākt rīt, atnākt citā darba dienā, vispār atnākt tad, kad būs meistars un beigās izsniegt tev saremontētu nestrādājošu fēnu vai telefonu, kuru nav iespējams ieslēgt.

Jā, nu tad vēl paliek tie, kuriem patīk uzspēlēt ierēdņos un aicināt darīt visu tieši pēc tās sistēmas, kāda ieviesta šajā iestādē.

Ellē to visu, lai jau viņi spēlē. Varbūt vēlāk viņiem izdosies labi paspēlēt “krievu ruletēs”.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kādreiz, kad biju sīks, biju pārliecināts, ka vecākiem piemīt spēja “pa tiešo” lasīt sava bērna domas, ka notiek tāda vienvirziena telepātiska saziņa. Skaidrs, ka nedrīkst lasīt citu bērnu domas (tas jau būtu privātuma jautājums), bet nu savējo var paklusām auditēt uz nebēdu. Var redzēt, vai karina šobrīd makaronus uz ausīm, vai ir jau sācis pīpēt, vai ir pa nakti zem segas lasījis Zālīša grāmatu…

Vēlāk noskaidroju, ka tā diez vai ir, jo, redz, es varu turpat blakus esot sadomāt visādas riebeklības un neviens pat nesadusmojas. Tobrīd nopriecājos, cik labi, ka esmu izkļuvis ārpus paredzamības robežām.

Tomēr varētu jau gadīties, ka vecākiem patiešām ir zināms priekšstats par to, ko domā bērni.

Čau, mammu, ja Tu šo lasi!

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Šis ir mans weblogs, vieta pašatklāsmei, vieta, kur es varu teikt, ko vien vēlos.

Šis ir mans weblogs, vieta, kur es turu mēli aiz zobiem, lai tie, kas lasa, nenodomātu par mani ko sliktu.

Idiots kaut kāds. Es.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Re, kā es nemāku parakstīties. Nekad neesmu mācējis. Tomēr — sava veida digitālais paraksts.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ja valsts prezidente visus aicinātu pamest šo valsti un pārcelties uz dzīvi citur, piemēram, Īrijā, īstajiem patriotiem nāktos tā arī darīt, jo viņiem taču jāpilda viss, ko prezidente saka.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tik gribēju teikt, ka gandrīz jebkurā sabiedrībā ir krutie, ar kuriem ir patīkami tusēties un ka vienmēr būs gaļimie, kuriem patīk tusēties ar krutajiem. Un ka krutie mēģina atšūties no gaļimajiem, bet gaļimie to uzskata par elegantu koķetēriju, kas nav jāņem vērā un turpina krist krutajiem uz nerviem.

Dod, Dieviņ, katram pašam saprast, kurā brīdī esi kļuvis par gaļimo un prasties kauna…

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Varbūt tomēr pareizāk būtu “un lai mēs piedodam saviem parādniekiem, kā Tu piedodi mums mūsu parādus”?

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pirmā josla, labējā no trijām, tā ir visrāmākā. Tur laiks rit savu ritumu, gandrīz tādu, kādam tam būtu jābūt.

Pa vidējo apsteidz tie, kuriem laiks ir nedaudz straujāks.

Pa kreiso skrien tie, kuriem laiks ir tik īss, ka paši nepaspēj pamanīt.

Vēl dažiem laiks te ir, te nav. Tie lēkā starp otro un trešo joslu.

Nomierināsimies kopā, labajā maliņā. Noķersim savu laiku un izbaudīsim to lēnītēm. Kamēr vasara. Mana vasara ir garāka vasara, kamēr esmu maliņā.

Jokaini, kā nomērīt laika ātrumu, ja laiks jau pats ir ātruma mērs? Tomēr es zinu, ka malā tas ir lēnāks. Virpuļdūdas man to pateica.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Nu, dullas kļuvušas tās vāveres. Nebaidās vairs nemaz no cilvēkiem.

Tad nu abi ar Kindu bild­­ējām, kā mazās, rudās draudzenes pusdieno. Pirmajā bildēšanas sesijā bija iespēja bildēt vienu pašu vāveri daudzas reizes dažādos rakursos. Otrajā reizē satikām vienlaicīgi trīs meitenes, divas no tām bailīgākas, trešā - tā pati nebailīgā no iepriekšējās sesijas.

Speciālreportāžas fotogrāfijas.