Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pusi dienas es skatījos uz konfekti. Uz konfekti, kuru Tu biji atstājis uz galda, kad devies projām.

Nē, patiesībā Tu biji atstājis divas konfektes. To pirmo, to es nočiepu uzreiz, tikko Tu biji laukā pa durvīm.

Bet grūti gāja ar to otru. Es nebiju viens, tā bija “publiskā telpa”. Mēs visi skatījāmies uz Tevis atstāto konfekti un katram no mums morāli pienācās 1/5 daļa no tās. Bet vienam taču bija jābūt tam nekauņam, kurš piesavinās publisko.

Pa vienam viņi izklīda un devās projām, pa vienam, tik lēni. Viens aiziet mājās, tad otrs. Tad vēl viens. Un vēl viens.

Mēs palikām divi.

Šņarkts un tā ir man vēderā, kamēr viņš ir pievērsies darbam un nepamana.

Man kauns, kauns man ir. Ja nu tomēr viņš pamanīja. Bet es zinu, ka viņš neko neteiks. Jo tā jau nav pieņemts.

Rīt nolikšu citu konfekti vietā. Un skatīšos atkal uz to kādu pusi dienas. Bet šoreiz jau ar apziņu, ka tā patiesībā ir mana.