Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pamatīgi kaitina tie visi “viņi”, kuri uzskata, ka dzīve patiesībā ir tāda spēlīte.

Daži spēlē pārdevējos un pircējos. Tos var redzēt dažādos lielveikalos - viss jau būtu, gan formas tērps, gan piespraudīte pie krūtīm, tikai nejēdz ne ko pārdot nedz arī pārzina to, kas plauktā. Citiem atkal patīk pārdot vai solīt pārdot preces, kuru viņiem nemaz nav, bet kas atrodas muitas noliktavā un var tur vairs neatrasties gadījumā, ja norvēģu mātes uzņēmuma pārstāvji to būs jau rīt savākuši.

Citi atkal spēlē IT speciālistos un piedāvā savu palīdzību par dārgu naudu, taču rezultāts ir kaķim zem astes - kas nedarbojās agrāk, nedarbojas arī pēc tam.

Vēl dažiem patīk uzspēlēt ārstos un pacientos, pastāstot, ka “jā, jums tāds jocīgs klepus, varbūt kādu nedēļu slimības lapu?”

Citiem patīk paspēlēt palīdzības dienestos un garantijas remontos, laipni piedāvājot izskriet cauri birokrātiskai sienai un pēc tam atnākt rīt, atnākt citā darba dienā, vispār atnākt tad, kad būs meistars un beigās izsniegt tev saremontētu nestrādājošu fēnu vai telefonu, kuru nav iespējams ieslēgt.

Jā, nu tad vēl paliek tie, kuriem patīk uzspēlēt ierēdņos un aicināt darīt visu tieši pēc tās sistēmas, kāda ieviesta šajā iestādē.

Ellē to visu, lai jau viņi spēlē. Varbūt vēlāk viņiem izdosies labi paspēlēt “krievu ruletēs”.