| Vakar darbā bija ļoti "ražīga" diena. Riebjas tādas bezdarba dēdēšanas.. Pusi dienas sēdēju un lasīju dažādus blodziņus par montessori. Smēlos iedvesmu brīvbrīžiem ar mazo draugu un tā. Ir ārprātā daudz visādu foršu lietu, taču arī šis tas ne tik ļoti.
"Montessori retoriski vaicā, kāpēc bērnam stāstīt par pūķiem, raganām un briesmoņiem, ja tādi neeksistē un, ja tāpēc bērns, piemēram, naktī nevar gulēt. Tā vietā varētu stāstīt, piemēram, par norisēm dabā." Un kā tad ar visādām Poter- un Nekurnekadzemj- un parastu pasaku lietām, kas, mandomāt, visnotaļ veicina iztēli un kas ir tik forši? Kāpēc man audzināt mazu pieaugušo? Un kā atrast zelta vidusceļu?
(Un montessori materiālu ārprāta cenas vispār ir atsevišķs stāsts.)
Protams, es mazdraudziņam gribu tikai visu to labāko, un man šis viss ir pirmreizējs eksperiments, ja tā var teikt, un nav īsti, kur pasmelties zināšanas, kā tad vajadzētu.. Nu, ja. Eksperiments, kā jau teicu.. |
Man liekas, ka tā galvenā problēma ir pūķu, raganu un briesmoņu iztēles konteksts. Šodienas popkultūra bērniem piedāvā pavisam citādu pūķi kā mums. Un briesmonis arī vairs nav vienkārši pūķis ar vienu galvu vairāk, bet superdupermegarobots ar lāzera acīm un superlāzera nagiem. Un viņi nemirst ātri - multenēm arī patīk "pēdējā brīža scenāriji", kur skatītāju noturēt saspringtu, līdz bumbas taimeris rāda 0:01 (nevis vienkārši vienā kadrā "un viņš nocirta pūķim galvu). Ar mūsdienu "pasaku" fonu arī man, droši vien būtu pavisam citāda iemigšana.