Man jau liekas, ka viss no pūķiem un raganām un briesmoņiem atkarīgs. Mans bērnības gulētiešanas rituāls bija obligātā pasaka no "Trīs vēja mezgliem" - latviešu tautas brīnumu pasaku grāmatas, un tur nu bez pūķiem neiztikt. Bet neatceros, kad nebūtu pēc tam varēts aizmigt, galvenokārt jau tāpēc, ka pūķis bija tieši tik briesmīgs, cik briesmīgu es varēju viņu iedomāties. Taču bildes, no kurām iedomāties pūķus, bija drīzāk skaistas (un reizēm to pūķu bija žēl, jo tiešām skaisti, nu kāpēc jānogalina). Un vēl - labais vienmēr uzvarēja salīdzinoši viegli, jo bija pirms tam milzu darbus izdarījis.

Man liekas, ka tā galvenā problēma ir pūķu, raganu un briesmoņu iztēles konteksts. Šodienas popkultūra bērniem piedāvā pavisam citādu pūķi kā mums. Un briesmonis arī vairs nav vienkārši pūķis ar vienu galvu vairāk, bet superdupermegarobots ar lāzera acīm un superlāzera nagiem. Un viņi nemirst ātri - multenēm arī patīk "pēdējā brīža scenāriji", kur skatītāju noturēt saspringtu, līdz bumbas taimeris rāda 0:01 (nevis vienkārši vienā kadrā "un viņš nocirta pūķim galvu). Ar mūsdienu "pasaku" fonu arī man, droši vien būtu pavisam citāda iemigšana.