| reiz ar vienu radinieci skatījāmies zaķu filmas. skaisti & saldi bez gala. zinu, ka biš neticami tie visi stāsti, bet skaisti tak. un gan jau ka kaut kur kas tāds arī mēdz notikt. manuprāt. tāpēc nedaudz sašokējos, kad pēc filmas viņa, lai arī gandrīz apraudājusies, paziņoja, ka tā jau tikai pasaka.
vai tā ir dzīves realitātes apzināšanās? vai atsacīšanās no saviem sapņiem, pieņemot to, kas ir, un nemēģinot kaut ko darīt, lai būtu labāk? |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un vēl youtubē man ir atzīmēta kaudzīte ar fragmentiņiem no ziepenēm (arī meksikāņu), kuras mēdzu noskatīties atkal un atkal, parasti kādi skaistie emocionālie brīži, kad viens otram piedod un visi ir laimīgi. Banāli? Muļķīgi? A man patīk.
Nekad nemēģinu pielīdzināt kaut kādam rīllaifam. Jo tās filmas taču ir taisni tāpēc (un skatāmies tieši tāpēc), lai rastu sevī pārliecību, ka ir pasaulē arī labas un neticami labas lietas.