reiz ar vienu radinieci skatījāmies zaķu filmas. skaisti & saldi bez gala. zinu, ka biš neticami tie visi stāsti, bet skaisti tak. un gan jau ka kaut kur kas tāds arī mēdz notikt. manuprāt. tāpēc nedaudz sašokējos, kad pēc filmas viņa, lai arī gandrīz apraudājusies, paziņoja, ka tā jau tikai pasaka.
vai tā ir dzīves realitātes apzināšanās? vai atsacīšanās no saviem sapņiem, pieņemot to, kas ir, un nemēģinot kaut ko darīt, lai būtu labāk?