Mīļi sveicieni manam mīļajam dzimšanas svētkos :)*

Dzeltenā prese ir kā sērga/vīruss/atkarība.
Kādreiz nebiju atvērusi pat nevienu "Privāto dzīvi".
Bet nesen piefiksēju, ka, kopš strādāju savā tagadējā darba vietā, kurā tiek abonēta gandrīz visa iespējamā prese, esmu pieradusi ik pa brīdim izšķirstīt arī dzeltenos žurnālus.
Diezgan jocīgi, jo patiesībā mani tur nekas īsti neinteresē, bet izšķirstu tāpēc, ka ir tāda tendence - izšķirsīti jaunāko "Privāto dzīvi".

***
Šorīt apstākļu dēļ darbā biju gandrīz 2 h ātrāk kā ierasts - ap 7:20. Un ziniet, nostrādāja tas pats "izšķirstīt "Privāto dzīvi"/"Vakara ziņas"/kaut ko tamlīdzīgu" princips.

Tā kā pēc noteiktas bakalaura studiju programmas pabeigšanas manī ir palicis kaut kāds preses pētīšanas nospiedums, neapzināti veicu izķširstīto žurnālu kontentanalīzi.

Atklāju (tiesa gan visiem jau tāpat zināmas) šādas lietas:
- aptuveni 3 daļa ir veltīta basketbolistiem/ viņu attiecībām / bijušajām un esošajām draudzenēm (kāpēc lai kādu tas interesētu?);
- Anete S. ir neatņemama ikviena numura sastāvdaļa (kolorīta sieviete, neko nevaru un nevajag piebilst :D );
- kārtējo reizi nostrādājis "media hype" un tagad mēs visi nenormāli fanojam par sieviešu basketbolu (wth?);
- "Latvijas Princese" šova dalībnieces automātiski ir kļuvušas par pie mums tik visaptverošo "sabiedrības krējumu".

Baigi gribēju kaut ko pieraksīt, bet aizmirsu, ko...

:(

Biju pusdienās: savācu krāsainās kļavas lapas un satiku Centi Ūbeli.

Jā, pavisam aizmirsu. Sveiciens rudenī! :)

Katram gadalaikam savs skaistums. Tā nu es te darbā sēžu, skatos uz pasauli aiz loga - itkā pelēko, bet ar koši dzeltenām liepu un kastaņa lapām, un domāju par to, ka ārā iet itkā galīgi negribas tādā laikā, bet mājās ieritināties siltā, pūkainā sedziņā, pie mūsu lielā loga un vēl ar kādu tejas krūzīti rokās, būtu patīkamāk par patīkamu. Saulainā dienā šadi prieki tomēr mums ir liegti. Kaut gan laika jau tāpat šādām lietām nav un visticamāk nebūs.

Ļoti daudz, pat pārāk daudz vajag tā netveramā fenomena, ko sauc par laiku, lai sadzītu kāds dvēseles pušums. Skumjākais, ka tas pārvēršas par rētu, ko vienmēr var no jauna uztaistīt. Bet tas, ka rēta ir tikpat kā mūžīga, dod cerību, ka arī tam, kas tev to rētu ir "dāvājis", paliks mūžīgas atmiņas par savām asiņainajām rokām.

Nē nu kā to pilnmēnesi tomēr jūt! Sēžot pašā biroja centrā, apkārt valdošo rosību vienkārši nav iespējams nepamanīt...
Arī pati šodien dabūju labi izskraidīties :) nja.

"Kvalifikācija man ir daudz augstāka nekā vienkāršam mīļzvēriņam!"

/Stīvens Beikers./

"Kaķiem patīk celt degunu gaisā. Katrs to zina - kaķi ir skaisti. Ja gribi ko skaistu ieraudzīt, mans kaķīt - paskaties spogulī!"

/Jozefs Gugenmoss./

To dzīvnieciņu ceļmalās gan ir pārāk daudz! :(
Tādi brūni, pūkaini kažociņi pārsvarā. Nezinu, kā īsti sauc, bet izskatās pēc tādiem mīlīgiem ķepainīšiem, ko es dikti mīļoju.
Un lapsas vēl. Arī skaistas un arī žēl.

Absolūti nelāgs noskaņojums. Esmu iekāpusi kaut kādā pelēko domu bedrē.
Nesaprotu, kurā brīdī un kapēc. Itkā nekas nav noticis.
Bet noskaņojums tāds, ka vai kliegt un ārdīties, vai arī čīkstēt un raudāt, vai arī vienkārši dusmīgi klusēt.
Kāpēc tā?

Tagad, lūdzu, neaizmirstam, ka rītā no 10:00-15:00 krāmējamies ar mūsu apkārtnes gužiem un padaram visu tīru un skaistu!

http://www.talkas.lv/

Aktulālā jaunatnes problēma: datoratkarība (tā es no medijiem sapratu).
Bet es kopš pirmdienas nevarēju sevi piespiest ieslēgt datoru, līdz beidzot vakar sabijos par savu LU statusu, kur mājas apstākļu dēļ neesmu aizdevusies un parakstījusi jauno līgumu, tādēļ nevaru rģistrēties kursiem bla bla bla... īsāk sakot - vajadzība spieda ieslēgt.
Bet vispār secināju, ka bez datora un i-neta tīri labi var dzīvot :)

Ļoti neoriģināli ir nokopēt kaut ko no Sanda bloga, bet tā kā arī mēs ar TheHe smējāmies skaļā balsī, tad es tomēr atļāvos:

Wannabe

Girlfriend

No one

Tu teiksi, ka es esmu traka.
Bet es tev, ka esi normāls(-a).
Un kuram no mums būs ticis lielāks apvainojums?

Tas nav nedz kāds pārmetums, nedz mājiens.
Vienkārši secinājums.
Šodien es jūtos viena.
Kaut kā pietrūkst un pietrūkst, un pietrūkst.
Sasodīti stulbi, ka ik pa brīdim piemeklē sajūta, ka būtībā nav neviena, neviena, kas pazīst...

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega.

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesis tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Jocīgi.
Man likās, ka mūsdienās visu var atrast i-netā.
Bet man nesanāk un nesanāk atrast Richey Edwards 4 REAL video.
Vai tiešām tas būtu izcenzēts savu asiņaino skatu dēļ?