Okei, man ir stragls, kas pārmaiņas pēc nav saistīts ar vīriešiem.
Es projektēju to māju, right, un klienti ir absolūti pārliecināti, ka nepieciešama veranda priekšā ieejai. Es, savukārt nesaprotu, kāpēc tāda veranda vispār ir vajadzīga, kas tur notiek. Labi, vējtveris, un viss? Bez funkcijas mani vēl mulsina, kā to noformēt gan no estētikas, gan energoefektivitātes viedokļa. Tā ir ziemeļu puse, kas ir sūdīgi. Kaut kā negribas to verandu ņemt iekšā ēkas termiskajā čaulā, jo nu obviously tai jābūt stiklotai, un tur būs tikai enerģijas zudumi, par stūriem nemaz nerunājot. Savukārt ja neņem termiskajā čaulā, tā, manuprāt, sapūs pāris gadu laikā, vai mazums tādi gadījumi redzēti.

Un tad vēl, protams, paliek estētika. Klienti noteikti grib klasiski, visu kā pēc grāmatas, bet man pret tiem Jūrmalas krāsainajiem stikliņiem ir bezmaz alerģija. Un beigu beigās arī ir tā, ka es varu visu ko sadomāt, bet tiklīdz es viņiem nodošu projektu, tā viņi paņems un uzbūvēs kā viņiem pašiem patiks un kā būs lētāk. Kvalitāte un energoefektivitāte pie dirsas. Šņuk.

Nu, lūk, tā man te iet. Šausmīgi gribās izdarīt kaut kā tā, lai pašai nebūtu kauns pēc tam un nebūtu pretīgi zīmēt to visu. Es, ļoti iespējams, varētu visu izdarīt kā vajag, ja vien veltītu tam sevi 100%, ko es, saprotams, nedaru, jo darbs, haltūras, sirdsēsti, la la lā. Jāpārslēdzas uz bēniņu rasēšanu, citādi es jau tā te pus dienu darbā ņemos ar savām lietām. Atkal priekšniece pirmdien jautās: "un ko vēl tu esi izdarījusi pa šīm n dienām?"

Tomēr lai nebūtu viss tik drūmi, varu atzīmēt, ka man nupat piezvanīja tā gleznu pasūtījusī sieviete (tā pati, kas man ar saviem vibes nepatika), lai mīļi apjautātos, kā man iet, vai nevajag vēl krāsu vai kaut ko aizvest/atvest... teica, ka es izklausos nogurusi (no shit), uz ko es savukārt atbildēju, ka ir jau tā, bet glezna būs laikā. Vismaz fons izskatās smuki.