Mundis

I like your pants around your feet
I like the dirt that's on your knees
And I like the way you still say please
While you're looking up at me
You're like my favourite damn disease

And I love the places that we go
And I love the people that you know
And I love the way you can't say no
Too many long lines in a row
I love the powder on your nose

Ooooh
Piedz:
       And now I know who you are
       It wasn't that hard
       Just to figure you out
       And now I know who you are
       It wasn't that hard
       Just to figure you out

I like the freckles on your chest
And I like the way you like me best
And I like the way you're not impressed,
While you put me to the test
I like the white stains on your dress

And I love the way you pass the check
And I love the good times that you wreck
And I love your lack of self respect
While you're passed out on the deck
I love my hands around your neck

Piedz:

I like your pants around your feet
And I like the dirt that's on your knees
And I like the way you still say please
While you're looking up at me
You're like my favourite damn disease

And I hate the places that we go
And I hate the people that you know
And I hate the way you can't say no
Too many long lines in a row
I hate the powder on your nose

Piedz:

 

-------------------------------------

Nesaprotu kapēc tā notiek, bet tā notiek vairumā gadījumu. Arī manā galvā kas līdzīgs mīt, tikai cenšos to apspiest. Tā taču nevar... Nesaprotu kapēc tā notiek, ar sevi saprotu kapēc, bet nesaprotu, kapēc tik bieži apkārt vērojams, kas līdzīgs.

Dzīve ir par īsu un novecojam mēs par ātru, lai visu ko gribam sasniegt, IZVEIDOT NO SEVIS, mēs sasniegtu jau jaunībā, kad ir visas iespējas izmantot šos sasniegumus, lai varētu justies brīvi un laimīgi.

Kad cilvēks tika projektēt, laikam speciāli tika izvēlētas nepārāk ilgkalpojošas detaļas, lai viņš savas dzīves laikā sasniegtu tādu relatīvu pilnību, kādu viņš vēlas. Cilvēks tika projektēts tā, lai vienmēr būtu ar kautko neapmierināts, lai tiektos uz kautko vēl (tas protams ir vajadzīgs, lai nezustu pēdējās dzīves jēgas kripatas), bet nepietiek jau laika, lai jau jaunībā sasniegtu to relatīvo pilnību, kas ļautu tālāk ar pilnu atdevi tiekties uz tiem augstākajiem mērķiem.

Es nebaidos no visa jaunā, man patīk vis jaunais, bet man ir grūti atteikties no vecā, labā. Man grūti pieņemt jauno, ja tādēļ jāatsakās no vecā, un tā ir mana sliktākā īpašība!!!

Kāds vienā no pirmajām dienām man teica, ka šī vieta esot kā narkotikas. Laikam jau būs taisnība. Itkā darbadienas beigas, bet negribas iet prom, varbūt tapēc, ka šodien tādas sarunas un esmu nedaudz iegrimis sevī. Nezinu,bet gribas palikt un vēl papļāpāt...
Labi jāiet vien ir, un rīt netikšu pie neta:/

Kad šovasar vilcienā braucu no Rēzeknes uz Rīgu redzēju divus pensionārus, droši vien, ka vīrs un sieva. Man ierastā situācija šāda vecuma cilvēkiem -> nodzīvojuši mūžu kopā viens otram apnikuši, viens otram piesienas par katru sīkumu un labākajā gadījumā viņu atiecības var nosaukt par draudzīgu līdzās pastāvēšanu, kas drīzāk izskatās pēc brāļa un māsas atiecībām. Bet šie "opji"... Izskatījās, itkā viņi būtu tikko samīlējušies, ar visām tam piedienošajām izpausmēm. Tas man lika aizdomāties. nu skaisti nu ko vēl lai saka, ka var šitā nodzīvot mūžu kopā un vēl joprojām just to pašu, ko kad tikko viens otru iemīlēja. Lika aizdomāties vai es kādreiz atradīšu tādu cilvēku, ka mīlestība mūsu starpā nezudīs līdz sirmam vecumam. Tas ir tas ko vēlos par visu vairāk un pārējais viss ir nenozīmīgs, nauda, māja, mašīna - nekas man nav vajadzīgs ja varētu tikai šitā nodzīvot dzīvi. Līdz nāve mūs šķirs...

Pēdēja laikā ķeru sevi pie domas, ka esmu apsēsts ar domu par sevis uzlabošnau, doma jau ir bijusi visu laiku, bet kā apsēstība tikai pēdējās nedēļās. Kapēc šī apsēstība nenāca, kad man bija vairāk brīvā laika. Esmu apsēsts kā suns, kurš ķer savu asti. (Manam sunim tas bieži izdodas, varbūt arī man izdosies)

Tas nāk kā vēmiens, kad jāpaspēj paķert maisiņu lai nepievemtu autobusu - manā gadījumā papīra lapeli, lai domas netiktu "izvemtas" izplatījumā un līdz ar to bezcerīgi zaudētas. Un pēdējā laikā "vemju" vienā laidā, tikai papīra gabala un rakstāmrīka nav vienmēr pa rokai un daudzkas tiek neatgriezeniski zaudēts - ŽĒL...

Lai arī kā man nepatiktu to atzīt, es pakļaujos izaicinājumam, reizēm bail, bet iekšā gandrīz nepārvarama vēlme, pierādīt, redzi tas ir iespējams, es to varu izdarīt un tad to var arī citi.

Dzīvē viss labais nāk tad, kad to vismazāk gaida.
Tāpēc labāk labāk darīt kautko pašam, lai kautko iegūtu.
Nevis gaidīt no dzīves, kad tā kautko pasniegs - tā tiek liegtas daudzas labas lietas, kas būtu iespējamas, ja nebūtumuļķīgi izzīsas no pirksta, gaidot un cerot - "Vot ja man būtu" , jau pirms tās var notikt.

"Ņem no dzīves visu, kas tev pienākas un vēl vairāk!"

Izrādās, ka šajā dienā ir Edgara Alana Po dzimumdiena, nu tad svinēsim, nu vismaz pieminēsim, ģēnija pasaulē nākšanas dienu.

Vakar dzīva migla ieskāva mani
Vakar tēli no miglas uzrunāja mani
Bet tu jau zini
Bet tu jau zini, ka nespēj mainīt mani

No miglas iznir zvērs
Zvērs, kas šķita pazina mani
Zvērs, kas zināja kā mainīt mani
Mainīt sevi varu tikai es

Sauciens no apziņas dzīlēm
Zvērs kur mīt
Zvērs, kurš palīdzēs mainīt mani
Palīdzēs saprast pasaules garu

Es pakļaujos tev zvērs
Es zemojos tavā priekšā
Tev piemīt spēks
Spēks, kas patiesībā mīt manī
Spēks kas varēs mainīt mani
Šis mistiskais zvērs, kas uzrunāja mani...

Tikko pāršķirstīju savu dienasgrāmatai līdzīgo veidojumu un kas izzīmējas. Parādās divi datumi 13 un 18. Spriežot pēc visa 13 ir mans laimīgais datums, kad var un pat vajag daudz atļauties taču 18, melna diena, sapratu arī to, ka pašā 18 ir stipri par vēlu, lai kautko labotu atiecīgi ir jāizmanto 13 datuma pozitīvā ietekme.

Mazliet māņticīgi ne, labi pat ļoti māņticīgi, bet mana vec vec mamma vienmēr bija teikusi, ka katram cilvēkam ir nozīmīgie datumi. Viņa zināja savu "ļauno" datumu un atiecīgi jau daudzus gadus iepriekš zināja kādā datumā mirs un tā arī notika. Tču viņa nav vienīgā visi radi no mātes puses, kas ir taj saulē zināja savu nāves dienu. Bet varbūt pašu nāvi šajā dienā izraisīja tieši māņticība kā pluss vēl tā švakajam stāvoklim.

Taču blociņš jau mans itkā nemelo, un agrāk par šiem datumiem nebiju domājis. Hmmm... Viela pārdomām...

Nopirku šodien Edgara Poooooo grāmatu, esmu lasījis tikai vienu stāstiņu netā - patika. Dzirdējis daudz atsauces, esmu īsumā pazīstams ar dzīvesstāstu, nu dikti gribējās poalasīt, tču nekad nedūrās acīs viņa grāmatas, beidzot vienu ieraudzīju tā pati angļu valodā, blin, nopirku, nu tik būs mocības, vismaz savas nepārāk spīdošās valodas zināšanas uzlabošu:)

Tikko pieķēru sevi pie domas, ka VIENS no iemesliem, kapēc ņemos pa cibu ir tāds, lai iepazītos ar kādiem interesantiemcilvēkiem ar kuriem varētu arī reālā laikā satikties un tad jau redzētu. Muļķis, kapēc man nepietiek ar to ka var vienkārši parunātie netā, visu laiku esmu taču bijis pret atiecību veidošanu izmantojot jaunās tehnoloģijas, labāk taču pēc vecajām metodēm aci pret aci, bet nē redzies gribas vairāk, galīgi dumjš palieku, īslaicīgs dumjums...

Beidzot esmu līdz galam galvā sapratis ar kādu daiļā dzimuma būtni, vēlētos nodzīvot visu savu mūžu, kāda būtu ideāla meitene. Un tas notika tikai vakar... Protams dzīvē vis ir savādāk un galva reti klausa sirdij tapēc arī šaubos, vai kādreiz notiks tā, ka būšu kopā ar tādu cilvēku, bet to vēlas gan mana galva gan sirds un visas pārējās šunas organismā.

Par vizuālo gan nekad nebūs skaidrības, un arī nevajag, visi cilvēki taču ir skaisti, dažreiz varbūt vajag pamainīt skatu punktu, bet skaisti ir visi:)

Tu visu laiku, ģērbies melnā...
-Kas tu kāds mūks?
Tu runā tādas lietas...
-Kas tev prāta nemaz nav, neviens nav mācijis par ko var runāt par ko ne?
Tu lasi tādas grāmatas...
-Tu neesi iestājies kādā sektā?
Tu pazūdi kautkur un ilgi nenāc...
-Kur?
Tu nēsā visus šitos...
-Kādā bandā neesi?
-Nedari ko pretlikumīgu?
-Nesavāri sūdus!
Tu sēdi viens pats uz palodzes un kautko meklē debesīs, kad visi jau guļ...
-Tev ar galvu vis kārtībā?
Tu viens pats pie mājas sēdi nakti, kaut ir stindzinošs aukstums?
-Tev vajag ārstu?
Nāc iekšā!
-Nē...
-Galīgi dumjš esi?
-Jā esmu...!
Un vēl šitie mati...
-Nogriez taču, pēc kā tu izskaties...
-Visiem patīk jums nē!
-Nu nezinu kam var patikt.
Še nauda nogriez!
-Atšujies negriezīšu...
-Nu paskaties cik brālim smuki īsi matiņi.
-Nu ja, kā vēl 500 000 latvijas iedzīvotāju, klonu...
Atsienaties, es domāju pats un jūs, jūs visi varat ieskrieties, darīšu, kas man patīk, nevis kā jūs kloni...
Skrieniet, dariet kā visi tikai mūža galā negaudieties, ka varējāt darīt vairāk, un dzīvot brīvāk, kā sirds lika, taču kurai jūs, kloni, neklausijāt.

----------------------------------------
Reizēm tā ir kā spēle, reizēm piegriežas viss...
Tagat jau atkal spēle, interesantāka par domino vai ričuraču.
Bet esmu tikai cilvēks un arī mans mērs reizēm ir pilns...

Esmu šķīstīts, taču labi nejūtos, laikam vajadzīgs laiks. Šodien parunāšu aci pret aci ar sieviešu dzimuma pārstāvi par šito, gribu sapras kāda īsti ir sieviešu attieksme pret tādām lietām, kas īsti notiek viņu galvās. Ceru atrast atbildes...

Reiz kaut kur sev pierakstīju, ka pašas beigas nav nekas slikts. Slikts ir beigu sākums.

Tagat esmu nonācis pie slēdziena, ka sliktas ir beigu sākuma beigas, kad vēl nav iestājušās beigas, bet būtu labi ja kas sāktos...

Laikam jau es vienīgais saprotu par ko tagat runāju (sevi noniecinoš kautrīgs smīniņš-> :))

Pāri kalniem trauc pavasara vējš,
Vējiem līdzi vijole raud žēli,
Spēlē vijolnieks, kas reiz bija jauns
Un kam krūtīs sirds bij laimes pilna.

Piedz.
Vējiem vijole raud līdz,
Saki manai meitenei, lai gaida,
Saki meitenei, ka to mīlu es
Un ka aizmirst nespēšu nekad vairs!

Bet tad nāca cits, zelta nauda līdz,
Kā gan varēju tam ceļā stāties?
Viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks,
Vai gan varētu tam laimi atņemt?

Piedz.

Atkal pavasars, ziedos tīts viss ārs,
Tikai vairs nav meitenītes mīļās,
Savu mīlu tā līdz sev paņēma,
Un par visu vijole raud žēli.

Piedz.

-------------------------------------------------------------
Tā braukšu tagat pie vecmammas, sēdēšu spēlēšu ģitāriņu džiedāšu, lai domā, ka esmu ķerts un skumšu par to ka aizmirst viņu nespēšu nekad vairs...

Nu vakar braucu mājās ar autiņu, sēžu, kā parasti klausos mūziku, un kā parasti ar pirkstiem sāku dauzīt līdz pa somu. Arī kā parasti vēroju cilvēkus (visko interesantu var novērot). Skatos viens pagrižas paskatas uz mani ar nosodošu skatienu, otrs, trešais, utt. Kamēr viena sieviete, kas sēdēja man priekšā pagriežas un kautko aizrāda tikai nedzirdu ko. Pēc acīm redzu, paskatās uz pirkstiem tad man acīs, atkal uz pirkstiem, laikam uz nerviem krita mana dauzīšana, vienlaikus arī paskatās visi las bij skatījušies. Es protams, kā kārtīgs pilsonis, beidzu dauzīt:) Atcerējoska pa TV teica par magnētiskajām vētrām un ka tāda būšot vakar, un ka tās ietekmē cilvēki paliekot viegli aizkaitināmi. Laikam jau taisnība būs, jo agrāk neviens vēl nebija piesējies pie manas dungošanas... Šitajās dienās daudzus esmu redzējis plēšoties par šīkumiem un masveidīgi par vienu un to pašu, tam kosmosam un saulei tomēr ļoti liela ietekme uz cilvēkiem...