Mundis

Pāri kalniem trauc pavasara vējš,
Vējiem līdzi vijole raud žēli,
Spēlē vijolnieks, kas reiz bija jauns
Un kam krūtīs sirds bij laimes pilna.

Piedz.
Vējiem vijole raud līdz,
Saki manai meitenei, lai gaida,
Saki meitenei, ka to mīlu es
Un ka aizmirst nespēšu nekad vairs!

Bet tad nāca cits, zelta nauda līdz,
Kā gan varēju tam ceļā stāties?
Viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks,
Vai gan varētu tam laimi atņemt?

Piedz.

Atkal pavasars, ziedos tīts viss ārs,
Tikai vairs nav meitenītes mīļās,
Savu mīlu tā līdz sev paņēma,
Un par visu vijole raud žēli.

Piedz.

-------------------------------------------------------------
Tā braukšu tagat pie vecmammas, sēdēšu spēlēšu ģitāriņu džiedāšu, lai domā, ka esmu ķerts un skumšu par to ka aizmirst viņu nespēšu nekad vairs...