Man šķiet es esmu garīgi sasniegusi tādu I faked it until I made it fāzi, kur man vismaz teorētiski vairs nešķiet outrageously ridiculous būt mierīgai un priecīgai, even in the midst of crisis. Tagad es skaidrāk redzu, ka gan negatīvisms, gan bailes, gan sliktā saskatīšana/sagaidīšana, nav nekāds autentisks esības equilibriums, vai reality check, bet gan faulty, even sinful perception, kas tikusi ieaudzināta no mazotnes. Being an adult that I am, to turpināt būtu dzīvot in bad faith, banāli un pompōzi.

Tāpēc nākamgad es vēlos unapologetically praktizēt šo apziņu, and I know I have a long way to go. Ar mūķenisku laipnību, optimismu, pacietību, un makgaiversku izdzīvošanas manieri. Basically, es vēlos dzīvot tā, ka lai kas notiktu, mana default reakcija būtu 'Nekas, tātad izdarīsim šitā un viss būs labi!' Jo es zinu no sirds, ka ir tik daudz paradīzes, ka to pastāvīgi aizmirst ir kaut kāds saskābis grēks un zaimīga muļķība.

Laba dzīve ir kā kārtīga istaba - līdz ko viss nevajadzīgais un gaisu bojājošais ir izmēzsts, un lietas saliktas savās vietās, tā tevi pārņem bezgalīgs esības labuma deja-vu.

Tupināt mēzt un kārtot, un priecāties par savu kluso darbiņu.