Kā parasti, man nav nevienas pašas sūdzībiņas vai iebilduma vai grūtumiņa bērnkopībā, dzīvē un kosmosā vispār.. izņemot naudu. Es dzīvoju pastāvīgā terorā un anxiety-abyss par to ka kuru katru brīdi būs totāls obliteration un reckoning. Es skatos un klausos kā visas beibes sūdzās par to cik nu gan šaušalīgi ir zaudēt savu identitāti un rūpēties par mazu eņģelīti, cik grūti maigi noglāstīt vaigu savam vīriņam un izmazgāt grīdu, bet tas viss ir totālas izkaltušas pupu mizas.

Es zinu, ka tā man ir karma par to kā es in my 20s sūdzējos par esību ar vīna pudeli rokā un Joy Division fonā, kamēr nauda vienmēr visam pietika.

Fingers crossed es būšu izturējusi referencing, citādāk mēneša beigās, kad jāpārvācas būs megalovobla.