Es savā naivajā sirsniņā nesaprotu pārus, kas 'plāno' vai 'neplāno' bērnus. Man šķiet tikai likumsakarīgi, ka bērns ir kaut kas ko visu laiku gribās, kad tu kādu mīli, kas visu laiku uz tevi gaida, lai apliecinātu, atbrīvotu, manifestētu šo mīlestību. Jo tas ir milzīgs un ģeniāls veids, kā iemiesot savu mīlestību esībā. Jo dažreiz viņas ir tik daudz, ka parastajās lietās vairs nav kur likt, bet šādi tā ir maksimāli uzskatāma un potenciāli kļūst mūžīga. Es senāk tā nekad nebūtu iedomājusies, bet tagad tas šķiet pašsaprotami. No šīs perspektīvas pat kontracepcijas lietošana šķiet, kaut kāda mīlesības slāpēšana un atgrūšana, un patsāvīga laužšanās. Ārī izrietoši, sekss ar svešiniekiem, ko varbūt iekāro, bet īsti nemīli, šķiet mazliet pretīgs un banāls hedonisms.

Protams, dzīve smaga, nauda ir vobla un viss ir grūti. Bet manā ideālajā pasaulē, es nekad ne par ko neuztruktos, tikai dzemdētu savam ļubimčikam bēbīšus un priecātos par bezgalīgo mīlestības virpuli.