viemeer kad paskatos aaraa uz sarkanu kjiegjelju maaju un paaris beerziem veejaa, un ja to visu apspiid saulstari vakaraa, un ja tad man ir prieks,
tad es juutos kaa tas dzhekinjsh no hausa seerijas, tas dzhekinjsh kursh bija ljoti intelektuaals un nelaimiigs jo visi bja tik dumji un ar vinjiem nevareeja runaat par augstaako matemaatiku, vinjsh taapeec ostiija liimi lai notrulinaatu praatu un buut prieciigs ar savu chavy girlfriend
ne jau tadaa noziimee ka buutu baigi gudra, bet tad pati ar sevi nesaprotos
man taads siiklietu prieks shkjiet tik pat truls, kaa peec ljurbaashanas krogaa ar random sveshiniekiem feisbukaa rakstiit, 'i luv you guys, dziive tomeer ir lieliska'

manupraat prieks nav nekas alkjiimisks un magjisks, taa ir simpls 'acceptance', kad sevi un citi tevi un lietas ko tu dari tev atbilst un atziist par pienjemamu un adekvaatu, kad kaut kas ir iederiigs un saderiigs. bet neviens nekad nepasaka, kaadi ir kriteerji, un kas un kaadeelj taadu puzli izveidoja, un izleema ka obligaati jaasaliek

es ljoti saprotu kaapeec kortnija beigaas izveeleejaas billiju korganu, man tik ljoti patiik ka cilveeki tragjeedijaam pieiet liegi un klusinaati. tragjeedijas ir taadas pashas kaa kosmoss, kareiviigs, auksts un vienaldzigs bet tik sasodiiti skaists