22 January 2021 @ 04:45 pm
Bailīgie gadi.  
Kopumā, kamēr cilvēki par spīti visam spēs saglabāt kompromisu pasaules problēmu priekšā, tikmēr cilvēcei ir cerība.

Tāpat kā ilgtspējīgās attiecībās, katra puse apzinās un pieņem, ka ne vairākumu, bet kaut ko no sevis kā 'individualitātes' zaudēs, tajā pašā laikā iegūstot pretī, ko daudz dziļāku un garīgāku.

Iemācīties runāt nevis strīdēties, klausīties un nemelot, saprast un mierināt savas emocijas, piedot un atvainoties, rādīt ar darīšanu, vienmēr izvēlēties kopību savrupības vietā, celties atkal un atkal, mēģināt vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un tā līdz savu dienu beigām.

*

Tikai tad var pastāvēt demokrātija. Bet pasaulē, kur cilvēki viens otram vairs nepiekrīt par fundamentālām esības definīcijām, demokrātija var arī neizdzīvot. Arguably, pat lēnprātīga nostāja diskusijā par esībai dundamentālām lietām ir praktiski neiespējama, ja ne (atkarībā ar ko runā) psiha.

Ja cilvēce ir attiecības, tad es ceru, ka šis pārītis morāli pārvarēs savas atšķirības, un ļaus tām iedvesmot vienam otru uz ko radošu un uzmundrinošu, nevis viens otru nomušīs ar indi un dzelksni.

Demokrātijā vairums var lēnprātīgi spriest par to, vai pāriet uz Eiro vai nē. Bet kad runa ir par lietām, kas ir cilvēka esības pamatakmeņi, tad vienam būs grūti pieņemt to ko otrs ir lēmis.

Es, protams, ceru un gribu, lai pamatakmeņi būtu universāli un spoži savā tīrumā un skaistumā visiem. Bet pagaidām man šķiet, ka man pieder tikai viens mazs, noplucis akmentiņš, kurš valda par saticību un mīlestību par spīti visam. Un rādās, ka daudziem mīlestība kļūst arvien nesvarīgāka. Ja mums pazudīs tā, tad mēs nogrimsim ātri.

Es tomēr arī esmu optimistiska par cilvēci, un zinot, ka cilvēki nespēj pavilkt esību bez mīlstības, es paredzu, ka viņi tomēr varbūt untumaini bet meklēs kompromisu.

Jo nepiekrist otram ir viena instance, bet ieaicināt un nēsāt sevī smirdīgu puvekli naidu pret otru, ir pašam inde, ko tu paklausīgi sātanam malko katru dienu. Un tā ir diezgan speciāla darība, teju rituāls, kas ir jāatkārto un jāuztur konstanti, jātur saujā visiem spēkiem. Ne nejaušība vai jočiņš.

Ja tev šķiet, kā kāds ir dēmons, tad neskaties uz viņu, lūdz Dievu par viņu, un aši tad izliec viņu no sava prāta. Bet kur viņu liks demokrātija?

*

Bet es tagad domāju, pēc kādas abstraktās mākslas izskatītos demokrātija, kur valda tikai vairuma pamatakmeņi. Un ja cilvēki tik izmisīgi grib pieturēties pie demokrātijas, vai tad viņi atstātu citus karājamies limbo, vai izdzīvojot nepatiesu, aplauztu esību?

Vajag kaut ko labāku par demokrātiju, kas nav apspiestība. Kāda būtu pasaules kārtība, kur mazākums nezaudētu? Diemžēl man nekas cits nenāk prātā, kā totāla anihiliācija un haoss, jo diemžēl pie mazākuma vienmēr, kā likums cilvēku pasaulē, pieder visādi pabiru, kritušo, sunpurņu un nelīdzsvaroto voblu elementi. Es negribu baidīties pasaulē, kur daži likumi būtu balstīti uz sērijveida slepkavu vai maniakālu šizofrēniķu, pat ne skumju alkoholiķu vai hardcore weed stouneru preferencēm.

Mans secinājums ir, ka pasauli nav iespējams sadalīt, un pat kopsaucēji nav pietiekami, lai saglābtu situāciju.

Izrādās, ka nevienlīdzība ir pašas demokrātijas pamatakmens, kas to gremdē dziļāk haosa akacī.

*

Tomēr man ir arī optimisms, jo es ticu, ka Zemes esība ir tikai maza, krāšņa drumstaliņa. Un pat, ja viss apkārt sadrups un nogrims, es tikuntā prātā paturēšu savu mīlestības spožo oliņu.
 
 
( Post a new comment )
putns[info]dumshputns on January 25th, 2021 - 11:13 pm
Varbūt tomēr traibālisms? Ciltiskums būtu latviski?
(Reply) (Parent) (Link)