Mani daudz spējāk un eksistenciālāk nodarbina cilvēku garīgā mijiedarbība ar sevi pašiem, citiem un esību. Tā ir tāda sajūta, ka pat ja mani iemestu kaut kādā betonīgā žurku cellē, pat tad viss par ko es domātu būtu, kā panākt viskodolīgāko sarunu ar Svēto Garu, kā visobjektīvāk skatīties uz klonu, kā sadraudzēties ar apsargu tā lai viņu piespiestu domāt par bezgalību un zemapziņu. Nevis kā izkļūt no celles vai, kas vēl bez celles varētu būt pieejams, celle - tātad celle. Kur tu mani sūtīsi - tur es arhetipiski-psihoanalizēšu. ♡ 

Protams, ka viss ir saistīts, bet viss ir sadalīts līmeņos un kategorijās, un mana apziņa pagaidām vai vispār neaizsniedzas/nenosniedzas līdz politisko struktūru līmeņiem.  

Varbūt es esmu viena no tām sievietēm, kas tomēr pakļaujas kādai noliktai 'sievietes dabai', kas sevi nodarbina ar klišejiskajām bet mīļajām rūpēm, saticību un piedošanu jebkurā kontekstā. 

No tā izriet, ka es neesmu spējīga adekvātā līmenī sarunāties ar cilvēkiem, kas spēj domāt tādā līmenī. Lai arī man pašai ir interesanti, tā vienkārši ir viņu laika izšķiešana.