Dažreiz man ir sajūta, ka R es nemaz nerūpu. Lai arī mēs pavadām diezgan daudz laika kopā, man šķiet, ka viņam ir daudz jautrāk laiku pavadīt ar savu draugu M. Like, es jau neesmu nekāda Lana del Rey un man ir no sirsniņas un rajona pohujā. Bet šajās reizēs I question myself, un atceros vienpatības gloriju. Jo es varu derēt, ka viņam mana rūpēšana tātad arī nav svarīga / tik pat nesvarīga kā es pati. Man vismaz būtu, man pohuj, ja es rūpu kādam, kas man nav svarīgs, Evelyn.

Jo es zinu, ka es esmu histēriska un kaitinoša, un manai emociju caurejai nav dziļas jēgas. Protams, ka šī caureja drīzāk būs nesvarīga - labākajā gadījumā, reālistiski - kaitinoša.

Bļe, kā es gribu viena raudāt līdz kaulam vientulībā ar demoniem un bezdibeni fuck! Tur es esmu transcendējies landlords. Bet es esmu parakstījusies un saistībām ar izlikšanos, nerūpēšanu un disfunkcionalitāti.

Bet mani nemaz ar nepārsteidz, ka mana dzīve ir pārvērtusies želabainā sūdā.

Es esmu vīstoša pusmūža viesmīle, kuru neviens nemīl, kura pati sev riebjas gan pēc mutes gan pēc dvēseles, kurai cerība ir tikai estētika un Dieva vietā ir alkohols - namastei.

Man žēl, ka es biju maza, jauka Lauriņa, bet tagad drausmīga bēdu ragana.. es sevi vispār vairs nepazīstu un katra izdzīvota diena ir skaudrs murgs.