Bļā, es gribu ienirt suņuburkšķos un raudāt alkās pēc māmuļas dabas, līdz manas asaras un alku karstā elpa katalizē pārrāvumu laiktelpā, kur es teleportējos mūžīgi vienmuļā dabas paradīzē ar suņuburkšķiem, sarkanajiem kastaņiem, rozā grieķu kociņiem un jebkurām smaržīgām puķēm. Bet vispār vienalga ar ko, galvenais lai es esmu nenoteiktos pagātnes laukos aiz laika, aiz telpas, aiz notikumiem, aiz pazīstamā un nepazīstamā, vissattālākajā vagā un laukā, kaut kur aiz birzītes, aiz ezera, zem liepiņas, pie ozola, kur sienāži dzied par to kā laiks neeksistē un dunduri smeldzīgi piebalso.
2 atziņas | teikt