Es esmu satikusi sapņainu zēnu ar skaistu seju un pleciem, bet viņš mani nepazīst. Neviens īsts cilvēks mani nekad nepazīst, un ja es vēlos kaut vēl mirkli kavēties šajā naktstaurentiņu mirguļojošajā dūmakā, man ir jāizliekas par Normālo Meiteni.

Es mēģinu saredzēt, kur ir kļūda - tajā, ka es iedomājos ka manī ir kaut kāda uncanny psiholoģiska realitāte, kas otram būtu jāredz un jāatpazīst un jādala ar mani. Vai arī kļūda tieši ir būt tik lepnīgai un sausai, un nesaredzēt ka klātbūtne ir daudz patiesāka un spējāka psiholoģiskā realitāte. Kā es varu apšaubīt, piemēram, fenomenu, kad skatoties acīs izzūd telpa?

Tam zēnam ir ļoti maiga un stipra un mierīga klātesamības realitāte, un ja godīgi, es esmu tik pagurusi no prātuļošanas, ka I would be perfectly content just to walk under his arm for hours or days without saying a single word.

Tā arī mēs aptuveni darījām, staigājot cauri pilnīgi tukšam Green Park pusnaktī, gar tām fancy mājām ar gigantiskiem spoguļiem un gleznām gigantiskos, izgaismotos logos. Un es nebiju jutusies tik droši un, well, pareizi I guess? kādus tūkstoš gadus. Man it kā bija auksti, bet es to nejutu, un man īsti nebija ko teikt, bet es turpināju runāt. Ir ļoti savādi satikt kādu, kurš par spīti Nezināmajam iedveš dziļu mieru un Turpināšanās sajūtu.

Tagad es jūtos it kā būtu pametusi pagātnes salu un pārpeldējusi uz jaunu nezināmu salu, kas ir dūmakā tīta paradīze. Man ir jādodas to atklāt par spīti bailēm, tikai šoreiz es vairāk jūtos kā mazliet karaliene ar visādām burvestībām un maģisko gaismas varu.