Ja jau pasaule ir tāda, kādu viņu domā cilvēki, tad kāpēc es nevaru savas domas par pasauli iecelt saulē un atzīt par realitāti? Kāpēc visu laiku domāt, ka manas domas ir gaistošā ilūzija? Kas nokrīt un izput līdz ko saskaras ar "realitāti"? Realitāte ir vienkārši kāda cilvēka domas. Man patīk Trīsvienīgās domas un man patīk manas domas, kad tās nav apmākušās ar bailēm un aizvainojumu. Bet vai tā es varu griezties savas pasaulītes virpulī? Bet es jau arī nevaru apstāties.