25 February 2019 @ 04:12 pm
Pie tevis pienaglots.  
Pēdējās dienās ar mammu daudz diskutējām par vīriešiem. Viņa stāstīja par vienu jaunības dienu draudzeni, kas savalgoja precētu vīrieti ar māsterplāniņu un beigās viņu noprecēja un izveidoja paraugģimeni. Man tas šķita ļoti sociopātiski un nekristīgi, ko arī, iebilzdama, ka tas nav nekāds normāls vai iedvesmojošs piemērs proaktīvai vīra meklēšanai, mammai pārmetu. Bet viņa man paskaidroja ļoti amizanu un būtībā nečalendžojamu lietu par vīra nocelšanu un kristīgumu, un respektīvi jebkādu metožu nenosodīšanu. Ka bībelē ir teikts, ka vīram nebūs iekārot citu sievu, nevis sievai. Un ka ir nepareizi šo bausli attiecināt uz sievietēm, jo bībelei nedrīkst nevienu vārdu atņemt vai pielikt klāt. Tā nu sanāk, ka sievietes var unreservedly iekārot un valgot visus mužikus pēc kārtas un tikuntā saglabāt Dieva svētībiņu? Es nezinu, it ain't even legit, bet tā laikam sanāk ja jau tu gribi būt paraugkristietis. Un pārmest mammas draudzenei vai jebkurai citai sievietei, kas savalgo precētus vīriešus izrādās ir vienīgais grēks šajā kontekstā. Es visu laiku domāju no feministiskas prespektīvas, bet izrādās, ka sievietes bībelē var darīt ko grib and men call all the shots, jo sievietes laikam neskaitās pa īstam cilvēki, which is something I resonate with entirely.

Tajā pašā laikā viņa turpināja močīt uz to, kam es sliecos piekrist, ka nav nekāda citāda veida attiecību, kā tādas, kas balstītas uz aprēķinu. Kurās cilvēki viens otru tur mazliet atstatus, rūpīgi vērojot kādu labumu var iegūt attiecībā pret radītajām neērtībām. Vismaz tādiem cilvēkiem kā man.

Pārsvarā es uzskatu, ka mammas uzskati par attiecībām un vīriešiem ir ļoti unorthodox un demoralizing, bet kaut kur paslepšus dvēselītē es nojaušu, ka viņai ir taisnība, un dzīvei tāpēc nav jēgas, jo mīlestība neeksistē tāda, kādu es to iztēlojos savā antiņa prātā. Vēl maziņš whimper grib grandiozi pierādīt pretējo, bet let's face it we shall.

Vēl mani arvien (varbūt mazāk kā iepriekš) bet nīcina / notecina asintiņu viņas naids pret Latviju. Es zinu, ka esmu pieaudzis cilvēks un man ir manas domas. Bet manas domas patiešām ir totāli atkarīgas no vēsmām un tā ko pasaule man dod. Es neko pati nezinu, pat tad kad saku un domāju ka zinu. Varbūt cietums priekš manis ir labāks? Varbūt mana iztēle un fantāzija ir tas eiforijas sapnis, kurš ir gaviles un esības vieglums + puķes, bet kuru nevar paņemt līdzi realitātē. No vienas puses es viņā klausos un mierīgi un pārliecīgi turu savu dvēselīti un domiņu dievišķā līdzsvarā, ka par spīti viesiem es pierādīšu, ka uz mani var paļauties, ka es uzskatīšu un cienīšu dvēseli.. vienu dienu. Bet no otras puses, es vājumu jūtu kā opresīvu, smacējošu vilni, kas mani noliec nevarīgi pie zemes, un es nespēju neko vairāk, es to redzu tik skaidri.

Es vienkārši nespēju noticēt, ka kas tāds, kas šķiet tik īsts, var būt tik vājš.

Bet, lai arī viss šis, mani tomēr ir pārņēmis maigs miers. Man istabā cauri pavasarīgi putekļainiem, atvērtiem logiem spīd medaina saulīte, uz galdiņa pretī glezniņai zied hiacintes un tālumā čukčina vilciens. Lai arī Londona man nekad var nebūt tuva, mani pārņem pavisam klusa dvēseles tuvība kaut kam neredzamam.
 
 
simfonija: Maijas Dziesma
 
 
( Post a new comment )
J. S. Badger[info]217 on February 25th, 2019 - 09:04 pm
“ka nav nekāda citāda veida attiecību, kā tādas, kas balstītas uz aprēķinu. Kurās cilvēki viens otru tur mazliet atstatus, rūpīgi vērojot kādu labumu var iegūt attiecībā pret radītajām neērtībām. Vismaz tādiem cilvēkiem kā man”

nu jā, ja nevar otram cilvēkam atvērties un pilnībā uzticēties, tad patiešām nekas cits kā aprēķins un tāda bažīga vērošana nesanāk. dīvaini, ka (cilvēku izdomātam) dievam sirdi ir viegli uzticēt, bet īstam cilvēkam nē...
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on February 25th, 2019 - 11:10 pm
Dzīve un cilvēki ir dīvaini un sērīgi.
(Reply) (Parent) (Link)