(Ja vien viņa nav tikko no sēra gāžu mākoņa izklunkājis robots,) Terēza Meja mani ļoti iedvesmo. Viņa močī un rukā un šķeļ tik uz priekšu bezgalībā, burtiski pacēlusi savu krustu un to nesot. Visticamāk viņai knapi piecas minūtītes dienā ir lai apēstu kādu cepumiņu uz dīvāna ar pienainas tējiņas krūzīti, kur nu vēl darīt tās visas citas lietas ko slobby cilvēki kā es dara: bezmērķīga iešana, bezmērķīga sēdēšana, bezmērķīga gulēšana, bezmērķīga staigāšana pa veikaliem pērkot bezmērķīgas lietas, filmu un sēriju divkārša, trīskārša, pieckārša skatīšanās, regulāra gremdēšanās esības apakšzemē, lai pēc tam atkal nonāktu ground zero. Plus visas miljons ienaida šautras, kas ar turbo-spēku saspļautas viņas maigajā, bāli dzeltenajā sejiņā, viņa pat nemana un negaužas. Viņa dara savu darbiņu; un viņa nedara tā kā pati grib, bet tā kā Tu gribi. For all I know viņa katru naksniņu pirms trauksmanas miega stundas, izlasa pa lappusītei no Tomasa Kempis Kristus Imitācijas. Un katru tuksnesīgi salto rītu ar pēdējiem, mazajiem sīvajiem spēciņiem viņa piedomā gan par glītu kostīmiņu, gan kādu krellīti un lūpenīti, un siltu smaidu katram nelabvēlim. Es no sirsniņas ceru, ka viņas dzīve izdosies, tā jau ir izdevusies manā skatījumā, un kad mērens, nekatastrofāls Breksits būs izcīnīts, viņa varēs treat herself with nice pamper and cookies and many other relaxxx treats.