Tas, kas mani visvairāk satrauc vai pat kognitīvi un eksistenciāli šokē sniegpārslās (es labprāt lietotu mazāk indīgu apzīmējumu, bet skaidrības labad..) ir tas, ka viņi nav spējīgi uztvert/aptvert tevis teikto. As if chunks of their brain would be corrupted or lobotomized, vai arī it kā viņi tiešām būtu NPC programmas, kuru vienīgā funkcija ir frantically izfiltrēt key-trigger-bad-words, un nespējot apstrādāt pārējo 99% informācijas konceptuālo saturu, tas tiek homogenizēts irrelevant, uncomputable masā un atmests. Tas ir kā, tu viņam vari izvērsti un artikulēti izskaidrot savu argumentu, bet viss, ko viņš no tevis teiktā uztvers, ir viens trigger-vārds, un, protams, likumsakarīgi viss, ko šis cilvēks spēj atbildēt ir "Alarm! Alarm! Trigger! Bad word! Danger! Danger! Bad man! Alarm!" Un viss ko tu iespēj tad darīt ir ar are-you-wack sarauktu pieri, totālā neticībā skatīties uz šo cilvēku, nespējot aptvert, vai šis ir cilvēks vai robots vai hipnoze vai demons? It is indeed very lonely, jo tu pēkšņi saproti, ka ar lielu daļu cilvēku vienkārši vairs nav iespējams autentiski sarunāties. Ja tu gribi runāt ar šo robotu, baby, tu drīksti lietot tikai approved sentences, nothing else will compute.

Tajā pašā laikā es pati kā iekaisusi ērgļa acs prātā uzbrūku katrai manis iztēlotai "vājuma" un "kļūdas" definīcijas izpausmei.

Man ir sajūta, ka es visu laiku sevi kognitīvi neitralizēju, un dienas beigās 2 + 2 = 0.