Vasara ar savām esības alkām un paniku un adatām zemenēs ir ierauta bezdibenīgajā pagātnes atvarā, un es tagad esmu omulīgs rudens hobitonķirbītis.

Šoruden es plānoju:

1) Nerūpēt par savu Personu, bet tā vienkārši būt.
2) Pārsvarā atrasties dziļi mierīgā un eksistenciāli saldā inkognito stāvoklī.
3) Beidzot interesēties par kultūru, bezbēdīgi klaiņot pa skaistām vietām un iespaidiem.
4) Skatīties podkāstus, interesēties par Rietumu norietu.
5) Subskraibot Amazon Prime teļļuku un stundām amazon & chill.
6) Vēl vairāk izvērst apkārt savu materiālo preferenču pasauli, realizēties materiālā plānā.
7) Speciāli nedraudzēties ar cilvēkiem, bet gan slīpēt savu vientuļās izdzīvotājas skillset.
8) Mīlēt vēl vairāk intelektuālo vīriešu.
9) Stiprāk pievērsties Jēzum; turpināt savu iekšējo cīņu par Jēzu visiem spēciņiem.

Lidostā es netīšām sāku lasīt, netīšām paņemto līdzi Viestura Rudzīša grāmatu Dieviete, kuru netīšām nopirku, kad biju vasarā Latvijā. Grāmata pēc vaiga izskatījās zolīda, tāpēc man nebija ne jausmas, ka tajā sarakstītais būs tik ārkārtēji wacko. Pēc viņa rakstītā, šķiet visas sievietes un vīrieši ir deeply deranged in one way or another, un savās inklinācijās un izpausmēs būtībā smagi apsteidz pat vistraģikomidramatiskāko meksikāņu ziepju operu varoņus. Izlasīju kādas 50 lappaspuses, un šķiet tālāk nelasīšu. Vienīgais, ko es no tās grāmatas guvu bija apziņa, ka es kā sieviete nevēlos būt traka ragana. Then again, es nekad sevi neesmu pilnībā pieskaitījusi human species, vai arī dziļi un neatgriezeniski apsiedusi savus human impulses, tāpēc iespējams man nemaz nekad nav draudējis kļūt trakai raganai. Tho, es nebrīnītos, ka visa histērija ir vien paša Rudzīša traģiski arhetipiskajās smadzeņu krokās.

Vēl mani uz pāris momentiem šovakar pārņēma apziņa, ka diemžēl ar katru emocionālo kataklizmu, es šķiet palieku arvien mākslīgāka. Ka apsēstība un ilūzija, šķiet patiesākas vai autentiskākas par to tukšumu un tad mākslīgo izdzīvošanas refleksiju, kas tām seko. Arvien šī dinamika: emocionāla kataklizma -> tukšums -> tukšumu aizpilda cognitive false positivity fake news. Tā arī iestājas tā raibā klauna elements gadiem ejot. Nekad vairs tu nebūsi tik tīrs, kā totālā izmisumā nenoteiktā nakts stundā tempjot vīnu pie atvērta loga, gailošām acīm skatoties zvaigznēs un zvērot sev visādas lietas par skaistumu, patiesību un mīlestību. Man dažreiz šķiet ka nav nekā groteskāka par logos, bet ka tas ir labākais kas mums pieder izdzīvošanai. It is just not clear to what end this survival persists. It is clear though, that if it was currently relevant, it would feel like it, but it doesn't.