Šodien es gāju garām Piccadilly metro stacijai uz Whole Foods pirkt veselīgo šampūnu, neķīmisko pūderkrēmu un kūku ar ko citiem tēlot kautru mīlestību, un redzēju sirreālu ainavu, sākumā pavirši un tad skaudri. Dodoties veikala virzienā manīju, ka stūrī tieši pirms kāpnēm uz pazemi, vīrietis izmeties tikai netīrās biksēs zemē uz visām četrām ar netīru lupatu agresīvi sirdīgī šrubē ietvi. Pievērsu tam mazāk kā mērenu uzmanību, jo #citylife, un devos iekšā veikalā. Pēc 20 minūtēm iznākusi no veikala, devos uz metro, un ejot tam vīrietim garām, sapratu, ka viņš ir tas bomzis, kas parasti tajā Piccadilly metro pieturas stūrī dzīvo. Atceros viņu vairākas reizes redzam nekustīgi guļot un ar kristālskaidrām, gaiši zilām acīm stoiciski urbjoties cauri cilvēku mehāniskajām kājām. Brīdī, kad viņam gāju garām, viņš ar vai nu zobubirsti vai īlēnu, ar precīziem un nonšalantiem manevriem skrubināja netīrumus ārā no flīžu starpām, jo drošivien flīzes bija jau nošrubējis līdz sev pieņemamai tīrības stadijai. Viņš pats arī bija netīrs kā viņa flīzes, bet es neredzēju viņa mīļo seju. Tikmēr viņam garām pa netīro trotuāra daļu netraucēti un garlaikoti staigāja jauni un stilīgi vidusšķiras cilvēki ar labi apmaksātiem darbiem. Ārā bija svelmīgi karsts, savukārt nāsis un elpceļus svilināja kodīgs putekļu un autogāžu gaiss; taču to arī neviens nemanīja. Uz lielā ekrāna stūrī rullējās kolas reklāma, kurā kolai maģiski palēninājumā nokrīt korķītis, tad izšļācas daudz putaina, brūna kola; nākamajā brīdī kola jau ir piepildījusi visu ekrānu un tajā palēninājumā krīt un virpuļo gurdi, spīdīgi ledus kubiņi; cilvēki to dzerot priecājas no visas sirds. Pēc tam es simts gadus braucu elles tūbā, kur laiks ir izkusis, palikusi tikai mierinoša metāla šķindoņa.

*

Vēl es šajā karstumā, kas šķiet sākās pirms vēl pasaule bija sākusies un ieturpināsies līdz gala dienām, kas drošivien būs pēc dažiem gadiem, ņemot vērā, statistisko elles laikapstākļu eksponeciālismu, eju skriet. Aizlēkājot līdz parkam, secinu, ka zāle tiešām ir zaļāka otrā pusē, kas varbūt ir cita, estētiskāka dimensija, no kuras Zeme beidzot ir izslīdējusi. Visa parka teritorija ir pārvērtusies par bezgalīgu siena lauku, patīkami smaržo pēc kārtīgi ienākušamies siena. Tas mani spēji iemet atmiņu ainavā, kur man ir 7 gadi un es ar māsām un kaimiņu bērniem esam dižie siena šķūņa valdnieki un pavēlnieki. Siena šķūnis ir gigantisks, siena kaudzes ir milzīgas, tajās var lēkāt un skriet un aprakties, tajās uz mūžiem pazūd zanadles; un dēļ tik daudz ekstātiskām iespējām pasule ir perfektākā vieta. Srienot pa pieplakušo, izšķīdušo, salmaino zāli es iedomājos, ka skrienu cauri distopiskai peizāžai pretī savai bezjēdzīgajai izdzīvošanai. Šī fantāzija kopā ar dedzinošu karstumu, un svelmjaino gaisu nāsīs man sagādā patīkamas mokas, ko es vēlos atkārtot. Paskrienot garām dīķim redzu tā sažuvušo, duļķaini spīdīgo, indīgi sastāvejušos un nekustīgo vaigu, gulbji ir notinušies.