"Kopš tā brīža nebija dienas, kad Māmulīte klusībā nenoraudātu asariņu aiz ilgām pēc pagājušās dzīves un pamestās dzimtenes. Kādu laiku viņas skumjas remdināja Annas dēlēns Jurītis, kuru meita uzticēja vecaimātei audzināt. Tagad, kad mazdēls, jau sešpadsmit gadus vecs jauneklis, mācījās Limbažu apriņķa skolā, Māmulīte, kas radusi par visiem rūpēties, pavisam sašļuka. "Tik vien atlicis, kā apcerēt senās, labās dienas," viņa dažreiz aprauti noelšoja, kad dēls kā ierasts vakarā ienāca atvadīties, apspraudīja segu un novēlēja abiem vecīšiem labu nakti. "Nečīksti nu, māt. Katram savs laiks - i kokam zaļot i cilvēkam. Kurš vecs un sapuvis, tam jākrīt," Neikena tēvs, tuvāko vidū iesaukts par Tētu, labsirdīgi purpināja, braucīdams sāpošos krustus."