Es šovakar atkal biju uz Rūperta satsangu un tur bija skaistais čalis, I think and know that I am crazy.

Es uz to satsangu tikai daļēji gāju pēc nonduality fix-up, es galvenokārt gāju, lai skatītos uz čali, jo viņš ir skaists cilvēks un man gribējās dzert skaistumu.

Es ierados un apsēdos un viņu nekur neredzēju. Bet tad pēdējā brīdī man kāds pagāja garām un tas bija viņš, un viņam arī bija sarkanas kurpes, tāpat kā man.

Visu vakaru es sēdēju un perifēri viņā vēros, kamēr visi pārējie cilvēki bija pelēki stabiņi, un viņš tikmēr bija da Vortex.

Bet vakara beigās, es ātri un ļauni notinos, pad nedodot iespēju redzēt kā viņš neredz un nezina mani esam. Es piecēlos un aizskrēju pat mēteli neuzvilkusi. Es gāju lejā pa Hampstead ielu un naktī zaļoja koki un smaržoja. Es nejauši paskatījos skatlogā pa kreisi, un tajā bija Marka Čagāla gleznas, fuck. Es apstājos un nedroši, sirdī dramatiski, uz tām skatījos, nopūtos, un domāju ka varbūt drošivien tā ir kaut kāda zīme par mīlestību. Es vienmēr iztēlojos, ka ja man būtu patiesā mīlestība, es ar savu ļubimčiku lidinātos puķēs kā Čagāla gleznās. Es tad ātri turpināju skriet uz metro, topapoju oystercard, ieskērju liftā. Atkal savādā kārtā viņš nozibēja uz platformas un es skrēju pretējā virzienā uz pašu platformas galu.

Es iesēdos metro un sāku lasīt Remains of the Day, jo tā būs mana dzīve. Vēl es visu atlikušo laiku metro cerēju, ka viņš mani izsekos, bet nekas, jo es vienkārši esmu crazy.

Tad es nopirku alu. Stāvot pie pēdējā luksafora pirms mājām, es pie sevis nodomāju, ka labi ka tiku pie nonduality dozas, citādāk es noslīktu tumšā, smacīgā depresijas vilnī.

Es uz savām sāpēm skatos no augšas ar citām, plašākām sāpēm, kas reizē ir pati esības esence, kurai es nemāku strīdēties pretī.